Band on the Run
Faktiski jau šo ierakstu vajadzētu klasificēt kā Pola Makartnija un "Wings" albūmu, bet ērtības labad šeit to atzīmēju kā vienkārši Pola muzikālo veikumu.
No viņa pēc-Bītlu ierakstiem šis noteikti ir arī komerciāli visveiksmīgākais ieraksts - pabijis čārtu virsotnē abpus Atlantijai, albūma tituldziesma arī Billboard singlu topā bija sasniegusi pašu spici, turklāt hiti bija arī "Jet" un "Helen Wheels".
Jāatzīmē, ka šis ir viens no Maccas daudzveidīgākājaiem ierakstiem, kur šis siržu lauzējs neaizraujas tikai ar lirisku balādīšu dziedāšanu, bet gandrīz kā Baltā albūma laikos pievēršas dažādām formām, dažādām struktūrām un dažādām pieejām. Jau ievadošā "Band on the Run" savās piecās minūtēs iziet cauri vismaz trīs daļām ar individuālām noskaņām un individuālām noskaņām (protams, gluži progroks tas nav, bet priekš poproka tas tāpat ir pietiekami nopietni). "Jet" ir viena no roķīģākajām šī ieraksta dziesmām ar riktīgi fūzētām ģitārām, lipīgu piedziedājumu un superīgām vokālajām harmonijām.
Balāde "Bluebird" nav "Blackbird" turpinājums, bet ir ļoti skaista noskaņu dziesma. "Mrs. Vandebit" ar savu mierpilno noskaņojumu ir vēl viens šī albūma highlight, kurā Makārtnijs dzied:
Savdabīga ir albūmu noslēdzošā "1985", kas ir tāds kā klavieru bugijs ar stipri narkotisku tekstu un ļoti izteikti dīvainu noskaņu. Nevar nepieminēt arī "Picasso`s Last Words", kurā Makārtnijs apdzied slavenā mākslinieka pēdējo frāzi šai saulē: "Drink to me". Dziesmas skaistumu šeit noteikti lielā mērā ietekmē gan fona skaņas, gan burvīgā franciskā interlūde dziesmas otrajā pusē, patiešām ļoti spēcīgs veltījums izcilajam māksliniekam ir šis veikums.
Ja tā pavisam godīgi, tad Makārtnijs man kā cilvēks nepavisam nepatīk un arī pret viņa solo veikumiem izturos daudz distantētāk nekā tas ir Harisona un Lenona gadījumā, bet pat es nevaru noliegt, ka "Band on the Run" ir viens sasodīti labs albūms.
No viņa pēc-Bītlu ierakstiem šis noteikti ir arī komerciāli visveiksmīgākais ieraksts - pabijis čārtu virsotnē abpus Atlantijai, albūma tituldziesma arī Billboard singlu topā bija sasniegusi pašu spici, turklāt hiti bija arī "Jet" un "Helen Wheels".
Jāatzīmē, ka šis ir viens no Maccas daudzveidīgākājaiem ierakstiem, kur šis siržu lauzējs neaizraujas tikai ar lirisku balādīšu dziedāšanu, bet gandrīz kā Baltā albūma laikos pievēršas dažādām formām, dažādām struktūrām un dažādām pieejām. Jau ievadošā "Band on the Run" savās piecās minūtēs iziet cauri vismaz trīs daļām ar individuālām noskaņām un individuālām noskaņām (protams, gluži progroks tas nav, bet priekš poproka tas tāpat ir pietiekami nopietni). "Jet" ir viena no roķīģākajām šī ieraksta dziesmām ar riktīgi fūzētām ģitārām, lipīgu piedziedājumu un superīgām vokālajām harmonijām.
Balāde "Bluebird" nav "Blackbird" turpinājums, bet ir ļoti skaista noskaņu dziesma. "Mrs. Vandebit" ar savu mierpilno noskaņojumu ir vēl viens šī albūma highlight, kurā Makārtnijs dzied:
What`s The Use Of Worrying?
What`s The Use Of Hurrying?
What`s The Use Of Anything?
Savdabīga ir albūmu noslēdzošā "1985", kas ir tāds kā klavieru bugijs ar stipri narkotisku tekstu un ļoti izteikti dīvainu noskaņu. Nevar nepieminēt arī "Picasso`s Last Words", kurā Makārtnijs apdzied slavenā mākslinieka pēdējo frāzi šai saulē: "Drink to me". Dziesmas skaistumu šeit noteikti lielā mērā ietekmē gan fona skaņas, gan burvīgā franciskā interlūde dziesmas otrajā pusē, patiešām ļoti spēcīgs veltījums izcilajam māksliniekam ir šis veikums.
Ja tā pavisam godīgi, tad Makārtnijs man kā cilvēks nepavisam nepatīk un arī pret viņa solo veikumiem izturos daudz distantētāk nekā tas ir Harisona un Lenona gadījumā, bet pat es nevaru noliegt, ka "Band on the Run" ir viens sasodīti labs albūms.
2008-03-04
comments powered by Disqus