Wonderworld

Atstāstīšu tev kādu atgadījumu, kas man šodien bija.
No rīta es piecēlos ap astoņiem, tāpat kā katru dienu, pusdeviņos izgāju no mājas uz autobusa pieturu Baldones ielā. Tur visai ātri atbrauca 37 autobuss, iekāpu tajā iekšā, nopirku biļeti, visu ceļu līdz centram lasīju Miķeļa Rubeņa grāmatu "Latvijas futbolam 100". Izlasīju par to, kā Latvijas izlase kvalificējās Eiro 2004 un secināju, ka patiesībā diezgan daudz kas no tur aprakstītā man jau ir piemirsies, tāda lūk tā cilvēku atmiņa. Uz Vanšu tilta bija tradicionālais korķis, kā jau katru rītu, it īpaši man nepatīk posms, kad autobuss izbrauc no Ķīpsalas, jo tajā satiksme ir īpaši nedzīva. Beigu beigās izkāpu no autobusa pie Katedrāles un devos uz biroju.
Tev nepatika šis stāsts? Tajā nebija nekāda sižeta, nekā negaidīta, nekādu pavērsienu, nekādu interesantu aprakstu un tā tālāk? Un ko tu vari gribēt no cilvēka, kas gandrīz katru dienu visas dienas garumā klausās Uriah Heep? Neko dižu, vai ne?
Man jau sen vairs negribās detalizēti kaut ko rakstīt par šo grupu, jo visiem tās ierakstiem ir vieni un tie paši plusi, vieni un tie paši trūkumi, un vienas un tās pašas dziesmas. Protams, šeit ir dažas tīri labas dziesmas, kaut vai "Dreams", bet klausoties šo grupu tik regulāri, kā to nākas darīt man, es vairs neko nespēju par to teikt. Jā, tas nav dramatiski slikts albūms. Jā, reizēm UH pat izklausās tīri labi savos roķīgajos gabalos, un jā - dažas balādes ir tīri izdevušās. Bet viņi lielos daudzumos ir tik garlaicīgi, ka es tagad ar nostaļģiju atceros tās nedēļas, kad man visu laiku nācās klausīties The Cure.
2008-03-05
6.0
comments powered by Disqus