Salisbury

Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?
Šodien esmu jau kļuvis daudzmaz draudzīgāks pret šo grupu un albūma ievadošā "Bird of Prey" pateicoties tās smagajiem rifiem un smieklīgajiem "Ooo - aaa" man ir spējusi iepatikties. Otra labā albūma dziesma ir "Lady in black" - akustiska balāde ar tautas mūzikas motīviem. Manuprāt, šo tēmu UH savos vēlākajos albūmos daudzas reizes izmantoja atkārtoti, bet šajā dziesmā mani netraucē, turklāt Bairons šeit izvairās no sava bēdīgi slavenā falsetiskā tenorisma demonstrēšanas, bet dzied "kā normāli cilvēki".
"High Priestess" ir tāda kā agrīna "Rush" priekšvēstoša kompozīcija (droši vien tekstuāli tur ir kaut kādas absolūtas muļķības, bet par to šajā gadījumā var pat paklusēt). Bet šī albūma galvenais trūkums ir tā otrajā pusē - 16 minūtes garā ieraksta titulkompozīcija, kurā Uriah Heep pirmo reizi sevi apliecina kā progroka grupa (cik saprotu, viņu pirmais albūms nepavisam nebija progisks) un kurā viņi apliecina galvenokārt to, ka viņiem īsti labi neizdodas ar šādu žanru darboties. Manuprāt, tomēr no 16 minūšu kompozīcijas, kas skaitās progresīvā roka pārstāve, varētu gaidīt lielāku daudzumu tempa un melodijas maiņu, kaut kādu interesantāku kompozīcijas struktūru (nevis struktūras trūkumu) un galvenais - kaut kādu pamatu tam visam, izņemot to, ka Bokss, Bairons un kompānija bija izlēmuši pierādīt, ka viņi arī var spēlēt progroku. Bet šķiet, ka tā īsti viņi to nevar. Taču pateicoties "Bird of Prey" un "Lady in Black" es to tāpat varu atzīt par vienu no maniem pagaidām iecienītākajiem Uriah Heep ierakstiem.
2008-03-06
7.0
comments powered by Disqus