Brain Salad Surgery

Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).
Bet reizēm gadās, ka saskaitāmo summa ir mazāka par... saskaitāmo summu. Proti, kopā šie trīs vīri stipri par daudz ir aizrāvušies ar hermētiskas laulības starp klasisko mūziku un rokmūziku izveidi, kas regulāri īpaši labus rezultātus nedeva.
"Brain Salad Surgery", cik man zināms, neskaitās viens no viņu labākajiem albūmiem, bet tas droši vien ir pietiekami tipisks šīs grupas ieraksts, lai varētu spriest arī puslīdz globāli. Šeit atrodas divas klasiskās mūzikas kompozīcijas progroka apdarē - Hjuberta Perija "Jerusalem" un Alberto Džinasteras 1.klavierkoncera 4.daļas apdare - "Toccata". Taču līdzās šiem diviem klasiskajai mūzikai piederīgajiem skaņdarbiem izvietojies 28 minūtes garais eposs "Karn Evil 9". Un tieši šis eposs (kura tematiskā puse gan, kā tas bieži raksturīgs progresīvajam rokam, ir salīdzinoši idiotiska) ir šī ieraksta galvenā saistošākā daļa (lai arī tā pēdējās desmit minūtēs Emersons bišķi aizraujas ar sintezatora izvarošanu, kas varētu būt nedaudz kaitinoši). Taču pirmās divdesmit minūtes ir vienkārši lieliskas - Leiks plēš vaļā kā tāds mācītājs, Palmers bungā kā traks, bet Emersons plosās pie sintezatoriem.
Vienlaikus ar "Still... you turn me on" ELP ir radījuši arī gluži vai popmūzikas balādi, bet "Benny the bouncer" varētu būt progresīvā roka un bugija krustojums (kaut ko tādu varētu iedomāties arī Toma Veitsa radītu, un es nekad nemēdzu bārstīties ar Veitsiskiem komplimentiem bez vajadzības). Tiesa, viens ir jāatzīst - šis ieraksts uz papīra izskatās daudz labāks nekā ausīs, proti, es spēju saskatīt tā plusus, spēju to novērtēt, bet gluži tāds, ka es to gribētu klausīties katru mīļu dienu, tas noteikti nav. Kaut kā šis trio mani nespēj padarīt par īstu savu sekotāju.
2008-03-07
7.0
comments powered by Disqus