Kazhes pierakstu burtnīca

Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.
Tomēr manā uztverē labākā zinātniskā fantastika ir tāda, kurā autors piedāvā kaut ko vairāk par lidojumiem kosmosā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un tamlīdzīgām blēņām. Proti, izcils SCI FI ir tāds, kas patiesībā nav nekāds sci fi, bet gan literatūra par kaut ko citu - attiecībām, ārpuslaicīgām problēmām, filosofiskiem jautājumiem, un, protams, ar sarežģītiem personāžiem. Ne tāpēc Bredberija "Marsa hronikas" ir izcila grāmata, ka to darbība norisinās uz Marsa.
Bet es esmu mazliet novērsies no tēmas. Gribēju rakstīt par Vladimira Mihailova garstāstu "Trešā pakāpe". Faktiski šis romāns ir par to, cik svēta ir jebkura dzīvība, kaut vai tā būtu vismazākais augs, un par to, kas ir dzīvība, kas ir Radītājs un kas ir cilvēces augstākais mērķis. Īstenībā patiešām dīvaini, ka tas ir padomju literatūras darbs, jo ja neskaita slāviskus (nosacīti) personvārdus, nekādas runas par komunismu, Ļeņinu un Gagarina sasniegumiem, šajā romānā nav. Proti, autors necenšas izmantot šo darbu kā tribīni tam, ka nākotnē visur valdīs komunisti vai tamlīdzīgām muļķībām.
Sižetiski situācija ir šāda - Juniors (tā sauc galveno varoni, kas ir Seniora dēls) ir nonācis uz neapdzīvotas planētas, kur viņam būs nepieciešams pavadīt trīs nedēļas, kamēr tiks atjaunota kāda kosmosa kuģim nepieciešamas detaļas atjaunošana. Lai viņam nebūtu garlaicīgi, Juniors iedarbina sistēmu, kas izveido neliela Zemes fragmenta imitāciju, ar floru, faunu un pat vienu sievieti. Un viņš iemīlās šajā "mākslīgajā" sievietē, kas ir precīza sistēmas izstrādātāja sievas kopija (tik precīza, ka viņa pati neapzinās savu neīstumu). Un jautājums, kas stājas Juniora priekšā ir - kā gan viņš spēs izslēgt programmu pēc trīs nedēļu paiešanas.
Tas, cik reālistiskas vai absurdas ir Mihailova aprakstītās tehnoloģijas, nebūtu šajā jautājumā svarīgi, jo dziesma patiešām nav par krekliem, bet gan par kaut ko pilnīgi citu. Nosacīti to varētu aprakstīt kā Lema "Solaris" un Filipa Dika "Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām", vienīgi Mihailovs, atšķirībā no Dika, nav fatālists, tālab viņa radītā pasaule ir gluži citāda, nekā tā, kurā dzīvo "skrienošie pa asmeni". Varu pateikt vienu - mana skepse pret šo grāmatu izgaisa diezgan ātri un, jo vairāk es tuvojos, tās beigām, jo vairāk baidījos - kaut autors nebūtu muļķīgā kārtā sabojājis beigas, ar kaut ko pārāk stulbu, pārāk pliekanu. Bet nē - Mihailovs izturēja līdz galam, un viņš mani aizkustināja, lika just līdzi saviem personāžiem un romānā ietverto morāli pasniedza tādā veidā, kas man nešķita uzbāzīga. Protams, tas nenozīmē, ka es tūliņ pat ņemšos meklēt rokā visus citus viņa romānus, bet "Trešā pakāpe" (raksta virsrakstā ir krieviskais nosaukums, es gan personīgi lasīju tulkojumā) noteikti ir izlasīšanas vērts fantastikas romāns un es to labprāt redzētu arī ekranizētu.
Starp citu, kā izlasīju Internetā, Mihailovs savulaik ilgstoši dzīvojis Rīgā. Nezinu, vai tam ir kāda nozīme, bet patīkami, ka šī man patikusī grāmata ir tapusi tepat netālu - kaut kur manā pilsētā.