Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir pirmais ieraksts, kurā pasaule iepazina vienu no manā skatījumā oriģinālākajām rokmūzikas personībām - leģendāro Robertu Vaietu. Protams, 1968.gadā viņš nebija vēl leģendārs un diez vai pats domāja, ka par tādu kļūs, bet jau tolaik viņš bija pilnīgi noteikti mazliet traks un jau tad viņam bija tāds balss tembrs un dziedāšanas maniere, kas viņu darīja neatkārtojamu.
Turklāt šajā ierakstā Vaiets nebija vienīgā spožā iesaistītā persona - kā nekā viņš tolaik bija "tikai" grupas bundzinieks, kas papildu vāļu dauzīšanai arī dziedāja. Bet līdzās Vaietam vienmēr atradās vēl viena no spožākajām tā sauktās Canterbury scene zvaigznēm - lieliskais Kevin Ayers. Un kopā viņi (protams, ar taustiņnieka Maika Retledža palīdzību) bija gatavi iekarot popmūzikas augstākās virsotnes. Un šo ierakstu producēja divi stipri nopietni vīri - Čezs Čendlers (kādreizējais "The Animals" dalībnieks, Džimija Hendriksa menedžeris) un Toms Vilsons, kas strādāja pie agrīnajiem Frenka Zappas un Boba Dilana ierakstiem, tā ka kompānija no vājajām nebija.
Protams, runāt par popmūziku Soft Machine gadījumā, laikam nebūtu īsti pareizi - jo gluži par popu šo mūziku nosaukt nevar. Pareizāk sakot, to nekādi nevar nosaukt par popu, jo drīzāk tas ir džezs+ārtroks+avangards, kas kopā veido kaut ko stipri dīvainu. Nav brīnums, ka savos agrīnajos laikos Soft Machine UFO klubā Londonā uzstājās kopā ar Pink Floyd - kaut kas šīm grupām to pirmatnējā formā ir ļoti līdzīgs, vienīgi Floidi tomēr jau no sākta gala bija mazliet komerciālāki (ok, tas nav labs vārds, varbūt pareizāk būtu teikt, ka Soft Machine bija nekomerciālisma iemiesojums). Ja salīdzina dīvaiņus - Vaietu un Baretu, jāsecina, ka viņu abu personības varētu būt stipri līdzīgas, vienīgi Barets pilnīgi noteikti bija spēcīgāks vokālists (Vaieta balss tomēr nav gluži katra cilvēka ausīm domāta), tikām Vaiets kā bundzinieks noteikti būtu vērtējams augstāk nekā Barets kā ģitārists.
Soft Machine debijas ieraksta dziesmām raksturīgas visas tipiskākās šīs grupas mūzikas iezīmes - nosliece uz dīvainām jam daļām, nepārtrauktas tempa un formas maiņas, mazliet šizofrēniski un vienlaicīgi komiski teksti. Dīvainā kārtā nekad iepriekš es tā arī nebiju šo albūmu klausījies puslīdz nopietni, bet nu pat man ir jāatzīst - vismaz savā pirmajā ierakstā Soft Machine bija viena sasodīti lieliska grupa, kura varbūt arī īsti nezināja, kurp tā dodas, bet savā apmātībā bija uz pareizākā ceļa, un šo ierakstu var nosaukt par tādu kā "Piper at the gates of dawn" pretējo pusi - Bareta izjūtas pēc melodiskuma šeit aizstātas ar vēl lielāku trakumu, ko grupas fenomenālā instrumentālā sagatavotība dara par grūti sagremojamu un tomēr lielisku saldo ēdienu.