Oublier Palerme

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.
Romāns stāsta galvenokārt par vairākiem ar Sicīliju saistītiem personāžiem un viņu dienām un nedienām Amerikā. Kāds zemnieks dodas uz Ameriku meklēt laimi, kļūst par restorāna īpašnieku, viņa dēls - par talantīgu politiķi, bet tad šis dēls saprot, cik Amerikas sabiedrība ir samaitāta un cik forša ir dabīgā un netīrā Sicīlija un tamlīdzīgi. Tad vēl visur, protams, iepīts fašisms, Otrais pasaules karš, traģēdijas, samaitātās Amerikas augstākās un ne tik ļoti augstās aprindas, modes žurnāli un tamlīdzīgi. Tā kā autore pati pirms romāna rakstīšanas 17 gadus bija modes žurnālā strādājusi, tad viņa par šo tēmu droši vien varēja izteikties diezgan precīzi, tāpat kā par karu, kuru bija ne tikai piedzīvojusi, bet arī brīvprātīgi darbojusies kā žēlsirdīgā māsa. Tomēr tas viss šo romānu nedara kaut cik interesantu. Nedz mani interese romāna stāstītāja Žanna, nedz viņas traģiski un muļķīgi karā bojā gājušais mīlotais Antonio, nedz kāds cits šī romāna personāžs. Visi apraksti, kas varbūt ļoti precīzi ataino ko nu tie katrs mēģina atainot, galvenokārt nodarbojas ar vienu lietu - ar manis garlaikošanu, ar mana laika izniekošanu. Es no šīs grāmatas neko nevaru mācīties, nekas no tā manī nepaliks nedz skaists, nedz baismīgs, nedz pretīgs, nedz vērtīgs. Manā uztverē tas ir pilnīgi bezmērķīgs romāns, lai gan autore, cik saprotu, tur nodarbojās ar kaut kādu "atmaskošanu", vecās labās Eiropas apdziedāšanu salīdzinājumā ar puvušo amerikāņu antimorāli. Bet problēma ir tajā, ka lai arī es daudzējādā ziņā varu piekrist autores pozīcijai, tas nekādi neiiek man piekrist šim viņas romānam. Ja es nekritiski pieņemtu jebkuru man ideoloģiski pieņemamu daiļliteratūras darbu, šī situācija būtu citāda. Tad es varbūt augu dienu klausītos pēc kārtas visus U2 ierakstus un uz to garlaicības fona man "Jāaizmirst Palermo" pat nešķistu tik garlaicīgs.
2008-03-12
5.5
comments powered by Disqus