Sticky Fingers

Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.
Labi, patiesību sakot, zem rāvējslēdzēja bija apakšbikses un nekāds penis ne no kurienes neizšāvās, bet ne tāpēc, ka Džegeram, Ričardsam un kompānijai pret to būtu bijuši iebildumi, bet gluži vienkārši šāds plates iepakojums varētu būt pārāk dārgs.
Taču galvenās neķītrības var atrast dziesmu tekstos un nevis to nosaukumos. Jau pirmā dziesma šajā albūmā - "Brown Sugar" - ir viens no skandalozākajiem skaņdarbiem grupas vēsturē. Ar ko tas ir skandalozs? Ar to, ka Džegers šajā dziesmā apdzied tādu pievilcīgu tēmu kā melnādaino verdzeņu izvarošanu. Arī citas ieraksta dziesmas pamatā svārstās ap divām tēmām - sekss un narkotikas. Līdz ar to, tā kā šis ir izteikts "rokenrola" ieraksts (nu, ok, rokmūzikas), tad svētā trīsvienība ir realizējusies šeit visā pilnībā, bet ko vairāk par šādu trīsvienību viens cilvēks var vēlēties? Manuprāt - neko.
Taču ne jau tāpēc šis ieraksts ir lielisks, bet tāpēc, ka tas ir viens no muzikāli saistošākajiem albūmiem grupas karjerā. Man personīgi ļoti simpātisks ir blūza gabals "I got the blues", kurā stouni pierāda, ka lai izjustu blūzu, tev nav jābūt dzimušam vergu ģimenē kaut kur Teksasā. Un vēl te ir lieliskā narkotiku himna "Sister Morphine", kas liek skudriņām skriet pa muguru (vismaz manējo).
Interesanti, vai tikai man tā šķiet, ka "Wild Horses" un "Moonlight Mile" ir pārsteidzoši līdzīgas viena otrai? Īstenībā šis tomēr nav gluži mans iecienītākais stounu albūms - pārāk daudz šeit ir kluso akustisko dziesmu un neviena kompozīcija tā īsti vairs nesasniedz "Brown Sugar" līmeni. It kā viss ir ļoti labi, bet kaut kā vislielākās odziņas man te pietrūkst.
2008-03-13
8.0
comments powered by Disqus