S1m0ne
Jaunzēlandiešu izcelsmes režisors Endrjū Nikols ir cilvēks, kas radīja lielisko "Trumena šova" scenāriju un kura darbu vidū ietilpst arī "The Terminal" un "Lord of War". Savā otrajā režijas darbā Nikols pievēršas tēmai par aktiera un režisora attiecībām, par to, kas ir un kas nav blēdībām un tam, kādā veidā Als Pačino savā stipri cienījamā vecumā spēj joprojām būt vitāls un seksīgs.
Pirms iedziļināties šīs lentes sižetā, uzreiz atzīšu, ka filma mani pietiekami labi izklaidēja un to bija saistoši skatīties, lai arī filmas mākslinieciskā un saturiskā vērtība ir tuvu nullei.
Filma stāsta par kādu neveiksmīgu kino režisoru vārdā Viktors Taranskis (Pačino), kuru kaitina aktieru augstprātīgā un egocentriskā attieksme un kuram kāds nedaudz traks programmētājs uzdāvina savu ideālas aktrises datorsimulāciju ar nosaukumu "Simulation One", kuru Taranskis inkorporē savā jaunākajā lentē, nodēvējot par Simonu un kura kļūst par spožāko jauno Holivudas zvaigzni. Taranskim gan nākas pamatīgi piestrādāt pie tā, lai neviens neatklātu, ka Simona "nav īsta", taču viņš izspēlē visdažādākos trikus, lai nevienam nerastos aizdomas, ka Simona varētu nebūt reāla aktrise. Taču kādā savu un Simonas attiecību stadijā Taranskis sāk saprast, ka datorsimulācija sāk kļūt par noteicēju viņa dzīvē, un tas viņam vairs tik labi nepatīk.
Kā jau minēju, šī situācija tiek pasniegta pietiekami saistošā veidā, bet savā ziņā kaut kas šajā filmā īsti kārtībā nebija. Sāksim jau ar to, ka šī filma (kas pēc žanra ir komēdija) vienlaikus izsmej visādas liekulības un muļķības Holivudas kinoindustrijā un pati tām vienlaikus seko. Piemēram, Simonu atveido modele, nevis viņa ir datorģenerēta. Un kāpēc tā ir? Tāpēc ka ASV aktieru ģilde atzina, ka šāds precedents būtu bīstams. Ievērojot Simonas "lomu", to būtu bijis iespējams arī modelēt, bet nē - drosmīgie apmāna kritizētāji paši nodarbojas ar apmānu. Tālāk, kā jau kārtīgā Holivudas filmā, šeit parādās visādi ģeniāli datoranalfabētismi - sākot ar to, ka Simonas programma spēj darboties uz parasta mājas PC, ka lai to izdzēstu, datorā jāievieto floppy diskete ar vīrusu (un lai datoru attīrītu, pietiek šo disketi izņemt laukā) un beidzot ar to, ka ne ar kādu pašu stilīgāko modelēšanas programmu nav iespējams parastā veidā uzfilmētā filmā "izgriezt" laukā sākotnējo galvenās lomas atveidotāju un viņas vietā ielīmēt simulāciju (cik var saprast, Simonas kustības tiek veidotas atbilstoši Taranska kustībām, ko, protams, netraucē tas, ka nekādi sensori Taranskim pieslēgti netiek).
Es saprotu, ka es piekasos pie "sīkumiem", ka tā ir tikai filma un ka tā ir jāuztver kā nosacītība, bet tomēr - šī filma it kā nepretendē uz parodijas un farsa statusu, un vispār visi šie jokainie elementi tajā nešķiet domāti komiski.
Un vēl "ģeniālā" epizode, kad Simona saņem Oskaru par labāko galveno lomu. Kas man tajā nepatīk? Neizšķirts cīņā par pirmo vietu starp divām Simonas filmām? Domājams, ka tieši tas. Ja šī filma vienlaikus netiktu pasniegta kā dramatiska, tas viss būtu ok.
Un vienlaikus tā man patika. Neloģiski, vai ne?
Pirms iedziļināties šīs lentes sižetā, uzreiz atzīšu, ka filma mani pietiekami labi izklaidēja un to bija saistoši skatīties, lai arī filmas mākslinieciskā un saturiskā vērtība ir tuvu nullei.
Filma stāsta par kādu neveiksmīgu kino režisoru vārdā Viktors Taranskis (Pačino), kuru kaitina aktieru augstprātīgā un egocentriskā attieksme un kuram kāds nedaudz traks programmētājs uzdāvina savu ideālas aktrises datorsimulāciju ar nosaukumu "Simulation One", kuru Taranskis inkorporē savā jaunākajā lentē, nodēvējot par Simonu un kura kļūst par spožāko jauno Holivudas zvaigzni. Taranskim gan nākas pamatīgi piestrādāt pie tā, lai neviens neatklātu, ka Simona "nav īsta", taču viņš izspēlē visdažādākos trikus, lai nevienam nerastos aizdomas, ka Simona varētu nebūt reāla aktrise. Taču kādā savu un Simonas attiecību stadijā Taranskis sāk saprast, ka datorsimulācija sāk kļūt par noteicēju viņa dzīvē, un tas viņam vairs tik labi nepatīk.
Kā jau minēju, šī situācija tiek pasniegta pietiekami saistošā veidā, bet savā ziņā kaut kas šajā filmā īsti kārtībā nebija. Sāksim jau ar to, ka šī filma (kas pēc žanra ir komēdija) vienlaikus izsmej visādas liekulības un muļķības Holivudas kinoindustrijā un pati tām vienlaikus seko. Piemēram, Simonu atveido modele, nevis viņa ir datorģenerēta. Un kāpēc tā ir? Tāpēc ka ASV aktieru ģilde atzina, ka šāds precedents būtu bīstams. Ievērojot Simonas "lomu", to būtu bijis iespējams arī modelēt, bet nē - drosmīgie apmāna kritizētāji paši nodarbojas ar apmānu. Tālāk, kā jau kārtīgā Holivudas filmā, šeit parādās visādi ģeniāli datoranalfabētismi - sākot ar to, ka Simonas programma spēj darboties uz parasta mājas PC, ka lai to izdzēstu, datorā jāievieto floppy diskete ar vīrusu (un lai datoru attīrītu, pietiek šo disketi izņemt laukā) un beidzot ar to, ka ne ar kādu pašu stilīgāko modelēšanas programmu nav iespējams parastā veidā uzfilmētā filmā "izgriezt" laukā sākotnējo galvenās lomas atveidotāju un viņas vietā ielīmēt simulāciju (cik var saprast, Simonas kustības tiek veidotas atbilstoši Taranska kustībām, ko, protams, netraucē tas, ka nekādi sensori Taranskim pieslēgti netiek).
Es saprotu, ka es piekasos pie "sīkumiem", ka tā ir tikai filma un ka tā ir jāuztver kā nosacītība, bet tomēr - šī filma it kā nepretendē uz parodijas un farsa statusu, un vispār visi šie jokainie elementi tajā nešķiet domāti komiski.
Un vēl "ģeniālā" epizode, kad Simona saņem Oskaru par labāko galveno lomu. Kas man tajā nepatīk? Neizšķirts cīņā par pirmo vietu starp divām Simonas filmām? Domājams, ka tieši tas. Ja šī filma vienlaikus netiktu pasniegta kā dramatiska, tas viss būtu ok.
Un vienlaikus tā man patika. Neloģiski, vai ne?
2008-03-14
comments powered by Disqus