Kazhes pierakstu burtnīca

"Sievietes smarža" ir filma, par kuru Als Pačino beidzot saņēma Oskaru. Un vienlaikus tā ir pēdējā filma, par kuru Pačino saņēma kaut vai Oskara nomināciju. Sic transit gloria mundi, tā varētu teikt. Un tāpat varētu teikt: Svegliarsi e sentire il profumo del caffè.
Pačino šajā filmā atveido pulkvedi Sleidu, mazliet dīvainu pusmūža bijušo armijnieku, kas zaudējis redzi pavisam muļķīgā veidā. Kad viņa radinieki nolēmuši doties uz citu štatu, lai tur atzīmētu lieliskos amerikāņu svētkus - Thanksgiving, pulkvedis tiek atstāts vidusskolnieka Čārlija Simsa uzraudzībā. Čārlijs ir pietiekami talantīgs un godkārīgs skolnieks ar ambīcijām tikt prestižā augstskolā, bet viņš nevar lepoties ar bagātiem vecākiem, atšķirībā no vairuma savu skolas biedru prestižajā Bērdas skolā. Lai varētu uz Ziemassvētkiem aizbraukt apciemot savus vecākus, Čārlijs piestrādā skolas bibliotēkā un arī piesakās pieskatīt pulkvedi. Taču Čārlijam nopietnas problēmas radušās cita iemesla dēļ - viņš kopā ar vienu klasesbiedru redzēja, kā daži citi viņu klasesbiedri izspēlēja "prank", kura rezultātā skolas direktora jaunais Jaguar tika noliets ar balto krāsu. Un viena skolotāja redzēja, ka viņi to redzēja. Rezultātā Čārlijam ir jārisina dilemma - nodot klasesbiedrus un saņemt gadrīz drošu iekļūšanu Hārvardā, vai saglabāt cieņu un klasesbiedrus nenodot.
Taču risināt jebkādas dilemmas viņam nemaz iespēja tik viegli nerodas, jo pulkvedis uzreiz pēc savu radu aizbraukšanas paziņo Čārlijam, ka viņiem priekšā ir ceļojums uz Ņujorku, kur viņam šis tas esot jāizdara. Kā vēlāk izrādās - lai tur ieēstu vakariņas labā restorānā, pārgulētu ar skaistu sievieti, apciemotu savu brāli un nošautos. Lai arī pirmajā laikā Čārlijam vecais vīrs ne visai patīk (nosaukt viņu par patīkamu attiecībās ar tiem cilvēkiem, uz kuriem viņš nevēlas atstāt šādu iespaidu, patiešām nevar), diezgan ātri Čārlijs viņam pieķeras un pēdējo plāna punktu izpildīt nevēlas atļaut.
Žanriski filma ir kaut kur pa vidu starp komēdiju un drāmu, Pačino tajā bārstās ar vienu trāpīgu frāzi pēc otras, vienlaikus viņš patiešām satriecoši labi atveido pustraku aklu armijnieku (bez pārspīlētām muļķībām kā de Niro "Meet the Parents (Fockers)" ). Un ja Krisa O`Donella jaunais Čārlijs nav tik spožs kā Pačino varonis, tad tikai tāpēc, ka viņam tādam arī nevajag būt. Vēl šī filma ir zīmīga ar to, ka tajā Džordžu - Čārlija klasesbiedru atveido tolaik vēl praktiski nepazīstamais Filips Sīmors Hofmans (kuram gan šo lomu kā izcilu es noteikti nenosauktu). Filma kopumā nostrādā pārsteidzoši labi - sen nebija bijis tā, ka divarpus stundu gara filma man paskrēja garām kā vējš. Lieliska tā ir gan kā komēdija, gan kā drāma, ja man būtu joprojām ieteicamo filmu A un B saraksts, tad B sarakstā tā pilnīgi noteikti būtu cienīga atrasties.