Very `Eavy... Very `Umble
Klausoties nu jau vienpadsmito "Uriah Heep" albūmu šīs lapas ietvaros, es beidzot esmu sasniedzis grupas debijas albūmu - "Very `Eavy... Very `Umble".
Iesākas šis albūms patiesībā pārsteidzoši labi - dziesma "Gypsy" ir pilnīgi iespējams viens no UH labākajiem veikumiem smagā roka lauciņā un šo dziesmu nesošais rifs atbilst labākajiem Deep Purple un Black Sabbath standartiem. Iespējams, ka sešarpus minūšu vietā šī dziesma varētu būt par pāris minūtēm īsāka, bet kopumā tā ir patiešām ļoti laba dziesma, un Bairona nedaudz uzspēlētā dziedāšanas maniere šeit ir pilnīgi vietā. Taču Uriah Heep nekad nav bijusi īsta smagā roka grupa - ja viņi tādi būtu, tad "Walking in the Shadow" ģitāras skanētu piecreiz spēcīgāk un piecreiz agresīvāk un līdz ar to arī šī dziesma būtu daudz ieguvusi. Un vēl jo vairāk Black Sabbath vai Deep Purple savos labākajos gados nekad, es atkārtoju NEKAD nebūtu ierakstījusi kaut ko tik nožēlojamu kā "Come away Melinda". Protams, ļoti jauki, ka grupa savā debijas albūmā izlēma ierakstīt kaveru pretkara dziesmai, taču problēmas rodas ar šo dziesmu uzreiz vairākas. Pirmkārt, tās pretkara teksts ir tik naivs un amatierisks, ka kaut cik respektablai grupai droši vien vajadzētu kautrēties kaut ko tādu izpildīt. Otrkārt, muzikāli šī dziesma ir pilnīgs sviests, ne tur melodija, ne tur roks, ne tur progroks. Nav brīnums, ka šo dziesmu ir izpildījis arī Harijs Belafonte, nezinu, cik kvalitatīva ir viņa versija, bet UH izpildījumā šī dziesma ir stipri nožēlojama.
Ne mazāk savdabīgs ir grupas mēģinājums spēlēt blūzu - "Lucy Blues". Muzikāli tas ir vistipiskākais blūza gabals, kāds vien ir iespējams, ne pārāk interesants, ne pārāk garlaicīgs, bet veids, kādā Uriah Heep to pasniedz un it īpaši veids, kādā Bairons to dzied, padara to par kaut kādu parodiju par blūzu. Tomēr blūzā vismaz manuprāt ļoti nozīmīga sastāvdaļa ir tā, ka tu kā klausītājs izjūti tā dziesmas, ka tās ir sirsnīgas, līdz ar to blūzu vislabāk dzied aizsmakuši veči, nevis tādi uzspēlēti šovmeņi kā Bairons.
"Dreammare" muzikāli ir tīri pieņemams pseidoprogresīvais roks ar fenomenāli banālu tekstu, ko droši vien pat poetry.com neatzītu par puslīdz pieņemamas kvalitātes vērtību. Tādas liriskas frāzes kā "Strange but realistic objects making me their prey.", "Unicorn of many colors rides to paradise.", "Changing like the sun turns to rain - it would seem." Brīžiem rodas sajūta, ka grupas dalībnieki šī ieraksta procesā vēl nebija sasnieguši pilngadību, tik bērnišķīgi ir viņu mēģinājumi veidot "nopietnus" tekstus. Faktiski gan viņi visi bija apmēram manā tagadējā vecumā, tā ka aizbildināties, ka viņi ieraksta tapšanas laikā visi vēl skolā stundās zīmēja "liger" stila dzīvniekus, UH dalībnieki nevarētu.
Vēl šim ierakstam var pārmest, ka Bairona balss lielākoties ir iemiksēta stipri par augstu, atstājot fonā grupas tiešām tīri profesionālo instrumentālo sekciju. Nē, Baironam, protams, bija plašs balss tembrs, bet:
a) viņš dzied pārāk pārspīlēti;
b) tas, ko viņš dzied ir totāls sviests.
Līdz ar to es labprātāk klausos Boksā un Henslijā nekā viņā.
Protams, nav tā, ka šis ieraksts būtu neklausāms - nē, tas ir pilnīgi klausāms, mazliet muļķīgs, mazliet bezjēdzīgs, bet pilnīgi klausāms. Patiesību sakot, tāpat kā vairums sekojošo šīs grupas albūmu.
Iesākas šis albūms patiesībā pārsteidzoši labi - dziesma "Gypsy" ir pilnīgi iespējams viens no UH labākajiem veikumiem smagā roka lauciņā un šo dziesmu nesošais rifs atbilst labākajiem Deep Purple un Black Sabbath standartiem. Iespējams, ka sešarpus minūšu vietā šī dziesma varētu būt par pāris minūtēm īsāka, bet kopumā tā ir patiešām ļoti laba dziesma, un Bairona nedaudz uzspēlētā dziedāšanas maniere šeit ir pilnīgi vietā. Taču Uriah Heep nekad nav bijusi īsta smagā roka grupa - ja viņi tādi būtu, tad "Walking in the Shadow" ģitāras skanētu piecreiz spēcīgāk un piecreiz agresīvāk un līdz ar to arī šī dziesma būtu daudz ieguvusi. Un vēl jo vairāk Black Sabbath vai Deep Purple savos labākajos gados nekad, es atkārtoju NEKAD nebūtu ierakstījusi kaut ko tik nožēlojamu kā "Come away Melinda". Protams, ļoti jauki, ka grupa savā debijas albūmā izlēma ierakstīt kaveru pretkara dziesmai, taču problēmas rodas ar šo dziesmu uzreiz vairākas. Pirmkārt, tās pretkara teksts ir tik naivs un amatierisks, ka kaut cik respektablai grupai droši vien vajadzētu kautrēties kaut ko tādu izpildīt. Otrkārt, muzikāli šī dziesma ir pilnīgs sviests, ne tur melodija, ne tur roks, ne tur progroks. Nav brīnums, ka šo dziesmu ir izpildījis arī Harijs Belafonte, nezinu, cik kvalitatīva ir viņa versija, bet UH izpildījumā šī dziesma ir stipri nožēlojama.
Ne mazāk savdabīgs ir grupas mēģinājums spēlēt blūzu - "Lucy Blues". Muzikāli tas ir vistipiskākais blūza gabals, kāds vien ir iespējams, ne pārāk interesants, ne pārāk garlaicīgs, bet veids, kādā Uriah Heep to pasniedz un it īpaši veids, kādā Bairons to dzied, padara to par kaut kādu parodiju par blūzu. Tomēr blūzā vismaz manuprāt ļoti nozīmīga sastāvdaļa ir tā, ka tu kā klausītājs izjūti tā dziesmas, ka tās ir sirsnīgas, līdz ar to blūzu vislabāk dzied aizsmakuši veči, nevis tādi uzspēlēti šovmeņi kā Bairons.
"Dreammare" muzikāli ir tīri pieņemams pseidoprogresīvais roks ar fenomenāli banālu tekstu, ko droši vien pat poetry.com neatzītu par puslīdz pieņemamas kvalitātes vērtību. Tādas liriskas frāzes kā "Strange but realistic objects making me their prey.", "Unicorn of many colors rides to paradise.", "Changing like the sun turns to rain - it would seem." Brīžiem rodas sajūta, ka grupas dalībnieki šī ieraksta procesā vēl nebija sasnieguši pilngadību, tik bērnišķīgi ir viņu mēģinājumi veidot "nopietnus" tekstus. Faktiski gan viņi visi bija apmēram manā tagadējā vecumā, tā ka aizbildināties, ka viņi ieraksta tapšanas laikā visi vēl skolā stundās zīmēja "liger" stila dzīvniekus, UH dalībnieki nevarētu.
Vēl šim ierakstam var pārmest, ka Bairona balss lielākoties ir iemiksēta stipri par augstu, atstājot fonā grupas tiešām tīri profesionālo instrumentālo sekciju. Nē, Baironam, protams, bija plašs balss tembrs, bet:
a) viņš dzied pārāk pārspīlēti;
b) tas, ko viņš dzied ir totāls sviests.
Līdz ar to es labprātāk klausos Boksā un Henslijā nekā viņā.
Protams, nav tā, ka šis ieraksts būtu neklausāms - nē, tas ir pilnīgi klausāms, mazliet muļķīgs, mazliet bezjēdzīgs, bet pilnīgi klausāms. Patiesību sakot, tāpat kā vairums sekojošo šīs grupas albūmu.
2008-03-19
comments powered by Disqus