Kazhes pierakstu burtnīca

Par "Walk Hard" pirms tās noskatīšanās es biju lasījis, ka tā esot gandrīz "This is Spinal Tap" līmeņa rokmūzikas parodijas filma. Tajā esot ne tikai lieliskas dziesmas, bet arī dzirkstošs humors, satriecoša atmosfēra un viss, ko parasti cilvēki gaida no filmām, kurās bijis iesaistīts Džūda Apatovs. Nez kāpēc es palaidu garām, ka faktiski šī filma ir diezgan tieša parodija par Džonijam Kešam veltīto filmu "Walk the Line" un ka tā parodē drīzāk citas filmas nevis smieklīgos aspektus pašā rokmūzikā (atšķirībā no jau pieminētās Spinal Tap filmas). Tā kā "Walk the Line" neesmu redzējis (un īpaši nealkstu to noskatīties), tad daudzas paralēles starp šīm filmām man pagāja garām nepamanītas (tikai nupat ieskatījies Wikipedia konstatēju, ka to patiešām tur bija daudz).
Attiecībā uz sižetu: Dūijs Kokss ir Džonijam Kešam stipri līdzīgs karjeras ziņā mūziķis, kas mocījās ar problēmām attiecībās ar savu valdonīgo tēvu, kas Koksu vainoja viņa brāļa nāvē (kurā viņš faktiski arī bija vainīgs, jo pārcirta brāli uz pusēm ar mačeti), tad Kokss uzsāka mūziķa karjeru, kurā viņam gāja stipri spoži, mocījās ar narkotiku atkarībām, salaida ar milzīgu daudzumu sieviešu utt. Tīri kā parodija šī filma nostrādā pietiekami labi - akcentējot tipiskos "biopic" žanra filmu trūkumus un izceļot pārsteidzoši vienveidīgos šo filmu stāstus (ļoti veiksmīgi filmas otrajā pusē sakausētas Džonija Keša problēmas attiecībās ar tēvu un analoģiskas Braiena Vilsona problēmas), kā arī pietiekami smieklīgas ir ainas, kur parādās "īstās" tā laika slavenības - Bītli, Elviss, Badijs Holijs, kuru vārdi visu laiku tiek pieminēti, kamēr viņi ir uz ekrāna, lai skatītāji iegaumētu - wow! tas taču ir Elviss un tas ir Ringo Stārs! That`s cool. Vairākas dziesmas šajā filmā arī ir lieliskas - tituldziesma "Walk Hard", "Let`s Duet", bet viena lieta ir. Daļa šīs filmas joku tomēr ir pārāk lēti (sākot jau ar galvenā varoņa vārdu). Kad filmas sākumā kaut kāds tips skraida un meklē Dūiju, saukdams: "Where is Cox? I need Cox!", tas pārsteidzoši līdzinās Bārta Simpsona joku zvaniem uz Mo bāru iz kategorijas: "Can I speak to Mike. Last Name Rotch? - Has anybody seen my crotch?" Tas nav pirmklasīgs humors, tāpat sešdesmito-septiņdesmito gadu tērpu un frizūru atdarināšana šeit ir bišķi tāda tizla - un absolūti ne svaiga, stirpi līdzinoties "Anchorman" izmantotajiem paņēmieniem.
Esmu arī lasījis, ka satriecoši esot tas, cik labi šajā filmā "izkariķēts" Bobs Dilans un viņa apziņas plūsmas dziesmas, bet faktiski tas nav nekas nedz jauns, nedz sevišķi asprātīgs, tad jau stilīgāka ir Weird Al Yankovic dziesma Bob, kura veidota no vieniem vienīgiem palindromiem. Džeks Vaits kā Elviss - tas bija smieklīgi, bet Railijs kā Dilans - ne pārāk.
Un vispār - šī filma ir drīzāk līdzīga "Tenacious D: The Pick of Destiny", nevis "This is Spinal Tap". Jā, tajā ir smieklīgas epizodes, jā tajā ir vairākas lieliskas epizodes, BET daudz kas šajā filmā nenostrādā ne uz pusi tik labi kā lieliskajā Roba Rainera filmā.
Update: noskatījos vēlreiz un filma patika labāk kā pirmajā reizē. Joprojām neuzskatu to par izcilu, bet apmēram "School of Rock" līmenī tā tomēr ir.