Kazhes pierakstu burtnīca

"Mud", kas manā diskā numur 37 atrodas tieši blakus grupas "Magma" debijas albūmam, ir gandzīz viss tas, kas Magma nav un otrādi. Faktiski "Mud" ir tik ļoti meinstrīms, ka vairāk pat nevar būt - salds un draudzīgs pops no septiņdesmitajiem gadiem ar milzīgu retro piesitienu un mēģinājumiem atdarīt Elvisa salkanāko pusi, ka brīžiem kļūst pretīgi. Vispār "Mud" skaitās piederīga glam rock kustībai, gluži kā Sweet un daļēji Queen, bet viņu izpratne par "Glam" laikam gan ir savādāka nekā manējā, manā izpratnē, tas nav vispār roks, ko viņi spēlē, labākajā gadījumā to var nosaukt par miermīlīgāku variāciju par 50to gadu rokenrolu. Šajā ierakstā ir pat vienas Elvisa dziesmas kavers - "One Night". Jau oriģinālā šī dziesma nav nekas dižs, bet Mud izpildījumā tā kļūst vēl mazliet banālāka, vēl mazliet bezjēdžīgākā un vēl mazliet patosaināka. Un arī vairums citu šī ieraksta dziesmu ir tikpat "edgeless" un draudzīgas pašam zemākājām klausītāju vecumam un līmenim. Ja nu kaut kāda mūzika ir pilnīgi bezvērtīgs schlock, tad Mud daiļrade šim raksturojumam ļoti labi pakļaujas. Kas par večiem ieraksta tādas dziesmas "I Love how you love me"? Pat Rojs Orbisons bija dusmīgāks un mežonīgāks par šiem večiem, kas turklāt vēl izskatās pēc karikatūras dalībniekiem un kas mēģina vienalicīgi līdzināties "Sweet" un Everly brothers, veiksmīgi neizdarot nedz vienu, nedz otru. Es tikai brīnos, kāda velna pēc angļi par viņiem savulaik bija sajūsmā.