Electric Cafe
No Kraftwerk agrīnajām dienām pāreju uzreiz uz viņu "pirmspensijas" ierakstu - Electric Cafe, kas iezīmēja milzīgi ilgu klusēšanas laiku grupas darbībā (patiesību sakot - vienkārši grupas izjukšanu uz vairāk kā desmit gadiem). Šis ieraksts laikam īsti arī neietilpst Kraftwerk klasiskajā ērā, kad grupa skaitījās savos ziedu laikos. Proti, grupas veiksmīgākie veikumi skaitās pieci albūmi sākot ar "Autobahn" un beidzot ar "Computer world". Tomēr pāris kompozīcijas, kuras ir savu laiku pārdzīvojušas un kuras Kraftwerk cienītāji joprojām godā. Pirmkārt, tā ir tehno fests "Musique non stop", otrkārt - dziesma ar izcilo nosaukumu un saturu "Boing Boom Tschak". Tāpat pietiekami interesantas kompozīcijas ir gan "Der Telefon Anruf", gan "Sex Objekt" (starp citu - stipri līdzīga tā ir iepriekšējā ieraksta kompozīcijai "Computerliebe").
Kas šajā ierakstā ir mazliet dīvaini, tas ir tas, ka visas trīs tā pirmās puses dziesmas faktiski ir viena un tā pati dziesma - pa vidu starp "Musique non stop" un "Boing" izvietotā "Techno Pop" ir tāds kā abu dziesmu tai apkārt apvienojums, līdz ar to sanāk, ka pirmās 15 ieraksta minūtes tu faktiski klausies vienu un to pašu dziesmu, kura nav sevišķi daudzveidīga un pamazām sāk tev krist uz nerviem. Ne jau pamatīgi krist uz nerviem, bet pārmērīgi saistoša jau nu tā nav. Vispār šis ir tipisks Kraftwerk albūms, par kuru varētu teikt - nekas īpašs. Es tiešām nedomāju, ka šim ierakstam ir daudz īstu fanu, kas teiktu - tas ir labākais Kraftwerk veikums, tāpat nevajadzētu būt daudz cilvēkiem, kas to lamātu no panckām ārā un sauktu par katastrofu. Neviena šī ieraksta sekunde nav tāda, ka tu teiktu - nē, kaut ko tādu es no Kraftwerk nebūtu gaidījis (ne pozitīvā, ne negatīvā ziņā). Savā ziņā tas, protams, nav slikti, tomēr astoņdesmito gadu otrajā pusē visi, kam nebija slinkums, aizrāvās ar vienkārši maniakālu komercializēšanos, bet no otras puses nav nekādu iemeslu, kāpēc šo ierakstu vajadzētu izvēlēties kā preferablu (nevaru iedomāties atbilstošu latviešu vārdu) attiecībā pret, piemēram, "Die Menschmaschine" vai "Radioaktivity" albūmiem.
Kas šajā ierakstā ir mazliet dīvaini, tas ir tas, ka visas trīs tā pirmās puses dziesmas faktiski ir viena un tā pati dziesma - pa vidu starp "Musique non stop" un "Boing" izvietotā "Techno Pop" ir tāds kā abu dziesmu tai apkārt apvienojums, līdz ar to sanāk, ka pirmās 15 ieraksta minūtes tu faktiski klausies vienu un to pašu dziesmu, kura nav sevišķi daudzveidīga un pamazām sāk tev krist uz nerviem. Ne jau pamatīgi krist uz nerviem, bet pārmērīgi saistoša jau nu tā nav. Vispār šis ir tipisks Kraftwerk albūms, par kuru varētu teikt - nekas īpašs. Es tiešām nedomāju, ka šim ierakstam ir daudz īstu fanu, kas teiktu - tas ir labākais Kraftwerk veikums, tāpat nevajadzētu būt daudz cilvēkiem, kas to lamātu no panckām ārā un sauktu par katastrofu. Neviena šī ieraksta sekunde nav tāda, ka tu teiktu - nē, kaut ko tādu es no Kraftwerk nebūtu gaidījis (ne pozitīvā, ne negatīvā ziņā). Savā ziņā tas, protams, nav slikti, tomēr astoņdesmito gadu otrajā pusē visi, kam nebija slinkums, aizrāvās ar vienkārši maniakālu komercializēšanos, bet no otras puses nav nekādu iemeslu, kāpēc šo ierakstu vajadzētu izvēlēties kā preferablu (nevaru iedomāties atbilstošu latviešu vārdu) attiecībā pret, piemēram, "Die Menschmaschine" vai "Radioaktivity" albūmiem.
2008-03-28
comments powered by Disqus