Kazhes pierakstu burtnīca

Klausīties Doniju Osmondu, varu tev atklāt, nav stilīgi. Ja es būtu 13 gadīga meitene 1973.gadā, tad es varētu viņu klausīties. Ja man tolaik būtu bijis 10 gadi, tad arī. Bet 2008.gadā 24 gadus vecam vīrietim Donijs Osmonds diez vai būtu ieteicams lielos daudzumos.
Redzi, šis vīrs (tolaik - puika) ir baltā alternatīva Maiklam Džeksonam. Un par spīti tam, ka Džeko man sevišķi tuvs nav, nākas atzīt - baltais Džeksona ekvivalents sūkā Mārupes gurķi. Tāda ir skumjā patiesība, ka Osmonda izpildītās dziesmas lielākoties ir ne vien banālas, bet jau iepriekš dzirdētas, turklāt to patosainainums ir pārmērīgi uzmācīgs un tizls. Un - tam puikam vēl nav bijis balss lūzums, kā dēļ man viņu klausīties nepavisam negribas. "When I fall in love", "Are you lonesome tonight", "I Believe", "Unchained Melody" - runājot par klasiskām piecdesmito-sešdesmito gadu balādēm, tās visas ir ļoti labas, bet tās ir jāizpilda kādam, kas nav pumpains tīnis, lai tās varētu klausīties ar baudu. Turklāt, piemēram, Unchained Melody jau mūžīgi ir pastāvējusi EverlyRighteous Brothers kanoniskā versija, kas īpaši pat nepieļauj uzlabojumus, kālab blamēties kaut ko tādu izpildām šim sīkajam? Manai gaumei šis ieraksts ir arī stipri, stipri par salkanu - te nav ne miņas no rokenrola. Protams, no mormoņu izpildītāja neko citu gaidīt laikam arī nevarētu, bet tā kā es ar viņa ticības brāļiem parasti neapstājos aprunāties, man par šādu lietu tā kā nevajadzētu sevišķi fanot. Un es arī nefanoju. Tāpat kā par šo ierakstu. Protams, tas var kalpot par pārmaiņu, ja tu visu aizvadīto gadu esi klausījies skandināvu metālu, bet tādā gadījumā diez vai tevi interesēs tīrais puisis Donijs. Un jebkādā citā gadījumā arī diez vai.