Broken China

Lai arī Riks Raits man šķiet vismazāk interesantais no visiem Pink Floyd dalībniekiem, nākas atzīt, ka "Broken China" ir ļoti labs albūms par depresiju, varbūt ne gluži "Dark side of the moon" līmenī, bet cik gan vispār ir albūmu, kas varētu līdzināties DSotM? Kādi divi-trīs maksimums, līdz ar to diez vai vajadzētu Raitam pārmest, ka viņš nespēj atkārtot 1973.gada veikumu.
Uzreiz varu pateikt, ka viena lieta šajā albūmā mani ne pārāk iepriecina - tā ir pārmērīgā aizraušanās ar instrumentālajām sintezatora vilktajām kompozīcijām. Raits nav tāds virtuozs un melodijas meistars, lai viņa instrumentāli skaņdarbi būtu pilnībā baudāmi. Faktiski labākās ieraksta dziesmas ir tās, kurās Raits uztic vokālus Šinedai O`konorai, kura gan man principā riebjas kā tāda, bet šī ieraksta kontekstā viņa ir vienkārši lieliska un viņas smagnējā nedaudz pieklusinātā balss vienkārši satriecoši iederas Raita drūmajās un liriskajās pasāžās. Līdz ar to "Reaching for the Rail" un "Breakthrough" ir divi acīmredzami izceļami opusi šajā ierakstā.
Kas attiecas uz Raita paša balsi, tā, protams, nav fenomenāli spēcīga vai fenomenāli individuāla, bet tajā ir zināms siltums, pateicoties kuram es varu viņam piedot, ka viņš nav Deivs Gilmors. Protams, man gribētos šajā ierakstā mazliet vairāk ģitāru un mazliet mazāk tādu ne pārāk interesantu kompozīciju kā "Runaway". Te nu man nākas vien atzīt, ka Raits tāpat kā viņa kolēģi no PF diemžēl pilnīgi aplami interpretēja plašās iespējas, ko pavēra CD formāts. Ja vecajos laikos ieraksta garums varēja būt kādas 40-45 minūtes, tad kompaktdisks droši ļāva aiziet līdz 75 minūtēm. Līdz ar to šo ierakstu mierīgi varētu noīsināt par kādām 5 mazāk baudāmajām tīri instrumentālajām kompozīcijām, kurās patiešām nekā fenomenāla nav - atmosfēra un viss, ok, "Sweet July" ir tīri klausāma, bet bez pārējām es patiešām varētu arī iztikt. Un tad mēs iegūtu vienu kopumā pilnīgi baudāmu albūmu. Jā, brīžiem šis ieraksts ir mazliet pārāk līdzīgs post-Votersa PF veikumiem, bet kaut kā tas nekļūst tik kaitinošs kā "A Momentary Lapse of Reason" tā vājākajos brīžos, turklāt labākās šī ieraksta dziesmas ir patiešām ļoti, ļoti labas.
Bet iespraužot pa vidu "albūma pagarinātājus", Raits ir diezgan izteikti ierakstu sastiepis, atņēmis tam dinamiku. Jā, attiecībā uz ierakstu garumiem - Division Bell ir 66 minūtes, Votersa "Amused to Death" - 72 minūtes, Broken China - 60 minūtes. Rezultātā tas, kas varētu būt kļuvis par ļoti labu albūmu, faktiski ir izvēties par tikai "tīri labu" ierakstu (nav jau tā, ka instrumentālās kompozīcijas nebūtu klausāmas, tās vienkārši nepilda nekādas sevišķas funkcijas un ir stipri monotonas).
2008-04-07
6.8
comments powered by Disqus