Staiceles futbolam 80
Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.
Savulaik Staiceles komandā spēlējis gan kādreizējais Latvijas izlases uzbrucējs Fricis Kaņeps, gan vairāki futbolisti, kas aizspēlējās arī līdz augstākajai Latvijas līgai. Protams, patiesībā gluži tik daudz futbolistu, lai par viņiem uzrakstītu veselu grāmatu, Staicelē bijis nav, līdz ar to liela daļa šīs grāmatas ir manā uztverē pilnīgi bezvērtīga - kaut kādu vietējo iedzīvotāju komentāri par futbolu un novēlējumi futbolistiem, kā arī tonnām nekam nevajadzīgu fotogrāfiju. Vienlaikus pa vidu ir intervijas arī ar īstajiem Staiceles futbola večiem, kurām gan var pārmest amatieriskumu - Gunta Sebre acīmredzami nav diža futbola eksperte un viņas uzdotie jautājumi bieži ir naivi, bet pierakstos ieviesies daudz neuzmanības kļūdu (tā Valmieras vārtsargs no Bukaiņa pārvērties par Kukaini), taču savu saturīgo kodolu no tā visa izlobīt var. Tā kā mani šī grāmata pamatā interesē kā informācijas avots par Staiceles un tās tuvākās apkārtnes pilsētu futbola vēsturi, tad šo to vērtīgu patiešām izdevās uzzināt, lai arī gribētos kaut ko vairāk. Viens izteikts grāmatas trūkums ir tas, ka tā nav rakstīta, domājot par lasītāju, bet domājot par to, ka tajā jāiekļauj visa informācija, ko par Staiceles futbolu iespējams atrast.
Ko es domāju ar iepriekšējo teikumu? Kaut vai to, ka aprakstīt sīkākajās detaļās katru relatīvi nenozīmīgu turnīru, kurā Staiceles puikas piedalījušies pēdējos piecos gados (jo šādu informāciju var ļoti viegli atrast), nav pats gudrākais pasākums. Rezultātā pēdējās pārdesmit lapas pāršķīru daudz ātrāk kā iepriekšējās, jo tur patiešām nebija nekā diža ko lasīt Tāpat intervijas ar futbola veterāniem varētu būt saistošākas un kaut cik rediģētas - proti, eksistē tāds paņēmiens kā liekvārdības iztīrīšana, atkārtojošos jautājumu nepublicēšana un tā tālāk. Mani personīgi diezgan izteikti kaitināja arī katrā intervijā iekļautais jautājums - kādā krāsā bija jūsu forma? Ok, par pirmskara laikiem vienam pensionāram bija šis tas interesants, ko par to pastāstīt, bet vairumā gadījumu tur nekā diža nav. Un vispār - man kā lietišķam cilvēkam vairāk interesētu kaut kādas tabulas, skaitļi, nevis tīra muldēšana. Ja man tiek apgalvots, ka Staiceles komanda labi spēlējusi "Vārpas" turnīra A klasē, es gribētu redzēt tabulu, kas to apliecina, lai varētu novērtēt, vai tas tiešām bijis labi, kādas komandas stājušās pretī. Citādi sanāk, ka šī grāmata nav domāta, lai to kāds, kas nebūtu staicelietis, varētu lasīt, jo cilvēkam, kas personīgi nepazīst pusi no šeit pieminētajiem cilvēkiem, tas viss varētu būt pietiekami garlaicīgi.
Secinājumi: kā grāmata "Staiceles futbolam 80" ir stipri garlaicīga un neprofesionāli uzrakstīta, vienīgais attaisnojums tam var būt tas, ka Staicele tomēr ir absolūta mazpilsēta un ka līdz ar to būtu naivi šeit gaidīt kaut kādus kvalitātes brīnumus. Vienlaikus varu pateikt, ka Staiceles dome, kas to izdeva, protams, ir malači. Taču iemeslus, kāpēc kādam rīdziniekam vajadzētu šādu grāmatu iegādāties, es iedomāties nevaru.