Kazhes pierakstu burtnīca

"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.
Ieraksta centrālā kompozīcija ir veselu plates pusi aizņemošā "Meddle", viens no grandiozākajiem grupas veikumiem, dziesma, kurai patiešām ir jābūt 23 minūtes garai un kuras visi apgraizīšanas mēģinājumi ir diezgan smieklīgi, tas ir viens no tiem skaņdarbiem, kuru (manā uztverē) nevar nemīlēt, patiešām grandiozs veikums. Ar pārējām ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga - protams, basa dominētā "One of these days" arī ir klasika, turklāt tā laikam ir vienīgā dziesma PF katalogā, kurā vienīgais vokālists ir Niks Meisons. Viņš gan tur patiesība nedzied bet tikai norēcas "One of these days I`m gonna cut you in little pieces", bet tas viņam sanāk patiešām labi. Bet diez vai atradīsies daudz Pink Floyd fanu, kas grupas labāko dziesmu izlasē iekļautu "San Tropez" vai "Seamus". Faktiski šīs dziesmas ir ne pārāk tipiskas grupai (maigi izsakoties) - "San Tropez" optimisms ir gandrīz pārsteidzošs, zinot, kas tā ir par grupu, kas to izpilda. "Seamus" ir tikām labākā no visām Pink Floyd dziesmām, kurā bekvokālista funkcijas izpilda suns. Ok, droši vien tā ir arī vienīgā šāda dziesma un tā ir patiešām dīvaina līdzās "Echoes", bet man tā patīk. Vispār Meddle ir tas Pink Floyd albūms, kura skaistumu man ir pavisam grūti pamatot, bet es apzinos, ka tas ir viens lielisks ieraksts, kuru vismaz es varu klausīties atkal un atkal.