Lizard
Lai arī King Crimson reizēm dēvē par izcilāko progresīvā roka grupu, tomēr patiesībā galvenokārt šo titulu grupa izpelnījusies tikai viena sava ieraksta dēļ - pateicoties "In the Court of the Crimson King" epohālajām kompozīcijām, kuras patiešām spēj aizraut elpu ar savu grandiozo diženumu (spēcīgi vārdi, vai ne?).
No grupas sastāva, kas ierakstīja debijas albūmu (apmēram 14 mēnešus pirms "Lizard" tapšanas") sastāvā atlicis tikai mūžīgais KC dalībnieks Roberts Frips un dziesmu tekstu autors Pīters Sinfīlds, kurš gan pats nedz dzied, nedz spēlē, līdz ar to tikai pavisam naivs cilvēks varētu rēķināties, ka šis ieraksts būt kaut nedaudz līdzīgs "In the court". Ne tev šeit ir spēcīgais Grega Leika vokāls, ne ekselentā Ijena Makdonalda saksofona spēle.
Dzied šajā ierakstā Gordons Haskels, kuram šis arī bija vienīgais albūms ar KC, vēlākos gados neko sevišķi ievērojamu viņš nav radījis. Tāpat Endijs Makuloks (nezinu, vai viņa uzvārdu latviski vajadzētu pierakstīt tieši šādi) citos KC albūmos nav piedalījies. Viens saksofonists Mels Kolinss grupā uzkavējās ilgāk un kļuva par grupas otrās inkarnācijas pastāvīgu dalībnieku.
Bet runa šoreiz nav tik ļoti par personībām kā par mūziku. Patiesībā šajā ieraksā progresīvā roka ir diezgan maz, diezgan daudz tajā ir tuvināšanās džezam un daudz pietiekami bezsakarīga sviesta. Puslīdz normāla progresīvajam rokam piederīga dziesma ir ievadošā "Circus" ar pietiekami saistošu spēli no Kolinsa puses un akustiskās ģitāras pasāžām Fripa izpildījumā. Protams, ja grupā būtu Leiks, kas vēl varētu to labāk nodziedāt, tā vispār varētu kļūt par vienu no klasiskajām grupas dziesmām, bet ritma un blūza fans Gordons Haskels nebūs īstais, kas varētu dziesmas "pacelt". Arī nākamā kompozīcija - "Indoor Games" iesākas ar pietiekami foršu melodisku Kolinsa ievadu, bet tālāk nekur īsti neaizved. "Happy Family" ir grūti klausāma un stipri haotiska.
Kā jau kārtīgā progresīvā roka ierakstā, arī šeit veselu pusi no plates aizņem viena kompozīcija - titulskaņdarbs "Lizard", kurš ir vairāk vai mazāk klasiskajai mūzikai piederīgs, bet kurš vienlaikus ir stipri garlaicīgs un bezjēdzīgs. Protams, te vispār ne par ko nevajadzētu brīnīties - gan Frips, gan Haskels šo ierakstu ir atzinuši par sliktu esam un Haskels to par tādu uzskatīja pat tā ierakstīšanas laikā un piekrita tajā piedalīties vien tādēļ, ka Frips viņam bija bērnības draugs. Redz, uz ko cilvēki reizēm ir spējīgi draudzības dēļ - piedalīties garlaicīga progroka albūma ierakstā. Protams, nav jau tā, ka viņš būtu pārstrādājies - garajā kompozīcijā viņš manuprāt vispār gandrīz nedzied, šeit viņam piepalīdz Džons Andersons no Yes - viens no manis vismazāk iecienītajiem vokālistiem rokmūzikā (lai gan šeit viņš ir tīri paciešams). Īsi sakot - šis nav labākais veids kā uzsākt pazīšanos ar progresīvo roku, un varbūt tas nav labākais veids, kā šo pazīšanos turpināt.
No grupas sastāva, kas ierakstīja debijas albūmu (apmēram 14 mēnešus pirms "Lizard" tapšanas") sastāvā atlicis tikai mūžīgais KC dalībnieks Roberts Frips un dziesmu tekstu autors Pīters Sinfīlds, kurš gan pats nedz dzied, nedz spēlē, līdz ar to tikai pavisam naivs cilvēks varētu rēķināties, ka šis ieraksts būt kaut nedaudz līdzīgs "In the court". Ne tev šeit ir spēcīgais Grega Leika vokāls, ne ekselentā Ijena Makdonalda saksofona spēle.
Dzied šajā ierakstā Gordons Haskels, kuram šis arī bija vienīgais albūms ar KC, vēlākos gados neko sevišķi ievērojamu viņš nav radījis. Tāpat Endijs Makuloks (nezinu, vai viņa uzvārdu latviski vajadzētu pierakstīt tieši šādi) citos KC albūmos nav piedalījies. Viens saksofonists Mels Kolinss grupā uzkavējās ilgāk un kļuva par grupas otrās inkarnācijas pastāvīgu dalībnieku.
Bet runa šoreiz nav tik ļoti par personībām kā par mūziku. Patiesībā šajā ieraksā progresīvā roka ir diezgan maz, diezgan daudz tajā ir tuvināšanās džezam un daudz pietiekami bezsakarīga sviesta. Puslīdz normāla progresīvajam rokam piederīga dziesma ir ievadošā "Circus" ar pietiekami saistošu spēli no Kolinsa puses un akustiskās ģitāras pasāžām Fripa izpildījumā. Protams, ja grupā būtu Leiks, kas vēl varētu to labāk nodziedāt, tā vispār varētu kļūt par vienu no klasiskajām grupas dziesmām, bet ritma un blūza fans Gordons Haskels nebūs īstais, kas varētu dziesmas "pacelt". Arī nākamā kompozīcija - "Indoor Games" iesākas ar pietiekami foršu melodisku Kolinsa ievadu, bet tālāk nekur īsti neaizved. "Happy Family" ir grūti klausāma un stipri haotiska.
Kā jau kārtīgā progresīvā roka ierakstā, arī šeit veselu pusi no plates aizņem viena kompozīcija - titulskaņdarbs "Lizard", kurš ir vairāk vai mazāk klasiskajai mūzikai piederīgs, bet kurš vienlaikus ir stipri garlaicīgs un bezjēdzīgs. Protams, te vispār ne par ko nevajadzētu brīnīties - gan Frips, gan Haskels šo ierakstu ir atzinuši par sliktu esam un Haskels to par tādu uzskatīja pat tā ierakstīšanas laikā un piekrita tajā piedalīties vien tādēļ, ka Frips viņam bija bērnības draugs. Redz, uz ko cilvēki reizēm ir spējīgi draudzības dēļ - piedalīties garlaicīga progroka albūma ierakstā. Protams, nav jau tā, ka viņš būtu pārstrādājies - garajā kompozīcijā viņš manuprāt vispār gandrīz nedzied, šeit viņam piepalīdz Džons Andersons no Yes - viens no manis vismazāk iecienītajiem vokālistiem rokmūzikā (lai gan šeit viņš ir tīri paciešams). Īsi sakot - šis nav labākais veids kā uzsākt pazīšanos ar progresīvo roku, un varbūt tas nav labākais veids, kā šo pazīšanos turpināt.
2008-04-17
comments powered by Disqus