Excalibur
Toms Fogertijs vislabāk, protams, bija zināms, pateicoties viņa jaunākajam brālim Džonam, kas bija grupas "Creedence Clearwater Revival" sirds, smadzenes un dvēsele, kamēr Toms grupā bija ritma ģitārists, kas ne pārāk izcēlās kā dziesmu autors.
Pēc grupas izjukšanas brāļi absolūti sanīdās un sāka katrs savu ne pārāk grandiozu solo karjeru. Šis ir viens no tās rezultātiem - Toma Fogertija otrais solo albūms, kurš droši vien visvairāk ievērojams ar to, ka tajā ģitāru spēlē pats Džerijs Garsija no "Grateful Dead". Muzikāli "Excalibur" ir diezgan loģisks turpinājums Fogertija darbībai CCR - diezgan retro stila spēlēts nepretenciozs blūzroks, turklāt Toma balss ir stipri līdzīga Džona balsij (kas brāļu gadījumā nemaz nav garantēti - pamēģini salīdzini Reja un Deiva Deivisa balsis).
Nekā pārsteidzoši "flashy" šajā ierakstā nav - ja salīdzina ar CCR labākajiem veikumiem, kuros Džons sarūpēja it kā minimālistiskā stila ietvaros patiešām satriecošas kompozīcijas, faktiski šādu mūziku spēlēja gandrīz jebkura blūzroka grupa sešdesmito-septiņdesmito gadu Amerikā, un Toms Fogertijs tāpēc vien, ka viņš bija kādreizējs lieliskas grupas dalībnieks, nebūtu šeit izceļams kā fenomenāls meistars.
Patiesību sakot, man nākas atzīt, ka tā kārtīgi noklausīties šo ierakstu man nav izdevies, jo disks, kurā tas atrodas, ir defektīvs un vairākas dziesmas līdz ar to esmu noklausījies tikai fragmentāri. Bet nedomāju, ka šajā gadījumā tas varētu kā sevišķi ietekmēt manu spriedumu - šis ieraksts precīzi atbilst definīcijai "nekas īpašs", proti, ja uz tā vāciņa nebūtu rakstīts tik pazīstams uzvārds kā Fogertijs, tas diez vai būtu radījis ierakstus pērkošajā publikā kaut marginālu interesi. Un, lai arī es, protams, cienu Džeriju Garsiju, šajā Fogertija ierakstā viņš kā ģitārists sevišķi uzspīdēt nevar - viņa ģitārspēle šeit ir profesionāla, bet ne vairāk, sevišķas dzirksts tajā acīmredzami pietrūkst. Viens no tiem ierakstiem, kurus tu droši vari klausīties praktiski jebkurā situācijā un kurus tu tikpat labi vari neklausīties nekad, bet izvēlēties kaut ko absolūti identisku no cita izpildītāja krājumiem.
Pēc grupas izjukšanas brāļi absolūti sanīdās un sāka katrs savu ne pārāk grandiozu solo karjeru. Šis ir viens no tās rezultātiem - Toma Fogertija otrais solo albūms, kurš droši vien visvairāk ievērojams ar to, ka tajā ģitāru spēlē pats Džerijs Garsija no "Grateful Dead". Muzikāli "Excalibur" ir diezgan loģisks turpinājums Fogertija darbībai CCR - diezgan retro stila spēlēts nepretenciozs blūzroks, turklāt Toma balss ir stipri līdzīga Džona balsij (kas brāļu gadījumā nemaz nav garantēti - pamēģini salīdzini Reja un Deiva Deivisa balsis).
Nekā pārsteidzoši "flashy" šajā ierakstā nav - ja salīdzina ar CCR labākajiem veikumiem, kuros Džons sarūpēja it kā minimālistiskā stila ietvaros patiešām satriecošas kompozīcijas, faktiski šādu mūziku spēlēja gandrīz jebkura blūzroka grupa sešdesmito-septiņdesmito gadu Amerikā, un Toms Fogertijs tāpēc vien, ka viņš bija kādreizējs lieliskas grupas dalībnieks, nebūtu šeit izceļams kā fenomenāls meistars.
Patiesību sakot, man nākas atzīt, ka tā kārtīgi noklausīties šo ierakstu man nav izdevies, jo disks, kurā tas atrodas, ir defektīvs un vairākas dziesmas līdz ar to esmu noklausījies tikai fragmentāri. Bet nedomāju, ka šajā gadījumā tas varētu kā sevišķi ietekmēt manu spriedumu - šis ieraksts precīzi atbilst definīcijai "nekas īpašs", proti, ja uz tā vāciņa nebūtu rakstīts tik pazīstams uzvārds kā Fogertijs, tas diez vai būtu radījis ierakstus pērkošajā publikā kaut marginālu interesi. Un, lai arī es, protams, cienu Džeriju Garsiju, šajā Fogertija ierakstā viņš kā ģitārists sevišķi uzspīdēt nevar - viņa ģitārspēle šeit ir profesionāla, bet ne vairāk, sevišķas dzirksts tajā acīmredzami pietrūkst. Viens no tiem ierakstiem, kurus tu droši vari klausīties praktiski jebkurā situācijā un kurus tu tikpat labi vari neklausīties nekad, bet izvēlēties kaut ko absolūti identisku no cita izpildītāja krājumiem.
2008-04-23
comments powered by Disqus