Kazhes pierakstu burtnīca

Otrajā grupas albūmā "Alice Cooper" ir atteikušies no daļas savas mūzikas pagalam eksperimentālo aspektu un nav šaubu, ka "Easy Action" pielīdzināt Captain Beefheart daiļradei varētu vien ļoti savdabīga muzikāla skatījuma īpašnieks. Līdz ar to desmit šī ieraksta kompozīcijas patiešām ir dziesmas ar lielākoties tradicionāliem garumiem, bez pārmērīgām atkāpēm no populārās mūzikas standartiem un psihodēliskiem eksperimentiem.
Lai arī Furnjē kungs šajā ierakstā ir atteicies no mēģinājumiem izklausīties pēc angļa, sava līdzība ar britu invāziju viņu mūzikā joprojām ir saglabājusies, un "Laughing at me" ir jūtama ietekme gan Who, gan Kinks. Tiesa, tā kā ietekme no šīm grupām nemaz nevar būt slikta, tad tas ir tikai pozitīvi. Tāpat angliska (vairāk - tieši kinkiska) ir liriskā "Beautiful Flyaway" (vai varbūt te ir tomēr kāda bītlu reference?). Tikām nākotnes Alice Cooper noskaņas un idejas visskaidrāk izteiktas glamrockam jau ļoti tuvajā "Refrigerator Heaven" (nez kāpēc man šķiet, ka šo dziesmu būtu mūsdienās lieliski izpildījuši arī the Darkness āksti, kas gan nesamazina dziesmas lieliskumu). Protams, ne visas šī ieraksta dziesmas ir sevišķas pieminēšanas vērtas - piem., "Mr. Misdemeanor" vislabākās ir pirmās pāris sekundes, kas man atsauc vienu no Pink Floyd opusiem, bet tālāk dziesma pārvēršas par pietiekami saistošu, bet nebūt ne izcilu kompozīciju. Faktiski šajā ierakstā ir vien divi skaņdarbi, kuri ir izteikti tāli no sevišķi labiem, un tie ir abas garākās kompozīcijas ierakstā - "Below Your Means" un "Lay down and die, goodbye", kuros grupa aizraujas ar skaņu kolāžām un "jamming", kas laikam gan nav tā tējas tase, kurā "Alice Cooper" vajadzētu sevišķi zīmēties, ievērojot to, ka neviens nekad un nekur nav apgalvojis, ka viņi būtu sevišķi savu instrumentu meistari - labākajā gadījumā var teikt, ka viņi ir "ok", bet ne jau tādā līmenī, lai spēlētu jebko pārmērīgi komplicētu sevišķi veiksmīgi.