High and Mighty

Ar "High and Mighty" es beidzu tūri pa "Uriah Heep" septiņdesmito gadu ierakstiem, un es nevaru vien beigt priecāties par šo faktu. Šis nav nedz labākais, nedz sliktākais viņu albūms tādā ziņā, ka tas arī pēc šīs grupas standartiem ir neizteiksmīgs (lai arī izteiksmīgi "Uriah Heep" albūmi uz citu, labāku grupu fona ir pietiekami blāvi). Bet kas ir īpašs šajā ierakstā? Pietiekami vienkāršas un pat ne sevišķi pretenciozas dziesmas, kas kā jau tas ir neizbēgami jebkurā "Uriah Heep" albūmā mēģina imitēt "Easy Livin`" atmosfēru. Klausoties "Weep in Silence" ievadu, man nez kāpēc ienāca prātā Gilmora ēras Pink Floyd - droši vien tā ir slikta zīme arī PF gadījumā, protams, tikko Bairons sāk dziedāt, tā pārvēršas par vistipiskāko Uriah Heep. "Can`t Keep a good band down" dabiski piemērotāks nosaukums būtu "Can`t keep an average band down", jo tieši par labu grupu UH diez vai sevišķi daudz cilvēku būtu gatavi nodēvēt. "Footprints in the snow" visvairāk rada asociācijas ar nemirstīgo "Writing letters in the snow", lai gan, protams, tas ir tikai nosaukuma dēļ. Enerģijas šajā ierakstā ir apmēram tikpat maz, cik varētu no šīs grupas gaidīt, un brīžiem Heep iegrimst savā neizbēgamajā absolūtajā banālismā - it īpaši tas attiecas uz ierakstu noslēdzošo "Confession", kas ir vienkārši klasisks cheesy mūzikas piemērs.

Tiesa - ko gan citu var gaidīt no UH nepopulāra ieraksta? Ja jau savos skaļākajos veikumos viņi reti paceļas pāri līmenim "ir ok", tad tikai loģiski, ka mazāk populāriem viņu ieraksti kvalitātes latiņu pozicionē kaut kur starp "nekas sevišķs" un "man vienalga".
2008-05-06
6.0
comments powered by Disqus