National Treasure 2

"Nacionālo dārgumu" pirmā daļa, protams, nebija nekāds šedevrs, bet tas nepavisam nenozīmēja, ka manos plānos neietilptu tās turpinājuma skatīšanās. Vieglas piedzīvojumu filmas ar vēstures konspirāciju elementiem ir viens no labākajiem izklaides veidiem darba dienu vakariem un tikai loģiski, ka šo potenciālo izklaižu sarakstā vieta atradās arī jaunajai Džona Tērtelauba filmai.

Filmas pamatā ir mēģinājumi atrast leģendāro zelta pilsētu Sibolu (kurā - tu neticēsi - viss ir no zelta). Kā parasti, šādos meklējumos vienlaikus piedalās gaišie spēki - ar Keidža atveidoto Bendžiju Geitsu priekšgalā, kamēr pretī ir Miča Vilkinsona (Eds Hariss) banda, kas mēģina pie zelta pilsētas tikt pirmie. Likumsakarīgi filmā ir gana vietas gan pakaļdzīšanās ainām, gan visādām (pietiekoši trulām) mīklām, gan romantiskajam stāstam (pat diviem - kā nu bez tā), gan veiksmīgam un ne pārāk veiksmīgam humoram. Protams, ka kā jau tas ir parasts šādās filmās, kaudzēm tiek sajauktas vēsturiski notikumi ar izdomu, bet turklāt šie vēsturiskie notikumi tiek sagrupēti absolūti neatkarīgi no reālās to saistības. Bet tas viss būtu ok. Es saprotu, ka šī ir viena no tām filmām, kurā iesaistītie cilvēki saņem labu naudu un izklaidējas uz vella paraušanu, taču filmai ir pāris diezgan izteikti trūkumi, kas traucē to izbaudīt pilnībā.

Pirmkārt, tās ir atsauces uz filmas pirmo daļu. Protams, ļoti jauki, ka NT veidotāji domā par sižetu līniju saistīšanu, bet problēma ir tajā, ka es gandrīz neko no pirmajā filmā notikušā vairs neatceros. Trīs gadu pauze vieglā stila piedzīvojumu filmām ar ne pārāk būtiskām sižeta līnijām ir stipri par daudz, lai es varētu atcerēties, kas tad īsti pirmajā filmā notika. Bija lietas, kas pamazām atausa atmiņā, piemēram, Railija krutais sporta auto, bet citas - absolūti nē. Ieskaitot to, ka es neko neatcerējos par Keidža un tās beibes attiecībām - ja viņi būtu tur ielikuši citu sievieti vecās vietā, es to nebūtu pat ievērojis. Tāpat es neatceros, vai Keidža tēvs pirmajā filmā piedalījās vai nē (btw., tā viņa vecāku nerunāšana savā starpā gadu desmitiem ilgi bija viena stulba scenārijā iepīta lieta). Un otrs - visa šeit ir pārāk daudz - gan piedzīvojumu, gan humora, gan pseidovēstures, un tā rezultātā arī filma ir pārāk gara. Piedzīvojumu filmai, manuprāt, 133 minūtes ir ievērojami par daudz, tas ir izteikti viens no tiem kino žanriem, kur 100 minūtes ir maksimālais ilgums, jo tas taču ir skaidrs, ka šāda filma nav "māksla", bet kā izklaide tā ir pārāk ilgstoša. Un, ja būs trešā daļa, tad es ļoti ceru, ka tā minimāli referencēs pirmās divas (starp citu - vēl viena sērija, kas no tādas pašas vienkāršās aizmirstības cieš, ir "Karību jūras pirāti").
2008-05-07
6.0
comments powered by Disqus