The Ball is Round: A global history of football
Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.
Uzreiz jāpiezīmē, ka "The ball is round" apjomu ziņā ir stipri ievērojama grāmata - pāri par 900 lappusēm par futbolu, tā nav joka lieta. Tā kā es patiesībā esmu kompaktāku grāmatu cienītājs, tad neizbēgami uz beigām tā man sāka šķist mazliet nogurdinoša, bet par to - vēlāk.
Ar ko šī grāmata ir īpaša? Ne jau ar to, ka tā vēsta par futbola vēsturi dažādās pasaules daļās (lai arī šis uzdevums tiek veikts ļoti labi), bet ar to, kā tā sasaista ekonomiskās un politiskās norises dažādos reģionos ar futbola notikumiem šajos pašos reģionos. Tas šeit tiek realizēts ļoti saistošā veidā - un bieži tieši vēsturisko notikumu puse Goldblatam padodas saistošāk. Te atrodas vieta gan aprakstam par to, kādu vilšanos Hitlers, Gēbelss un kompānija piedzīvoja 1936.gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā, kad pirmajā futbola spēlē, ko Ādolfs savā dzīvē bija apmeklējis, nacistiskā Vācija ar 0-2 piekāpās Norvēģijai, gan aprakstiem par to, kā futbolu par politikas instrumentu izmantojušas visdažādāko valstu valdības. Manai gaumei mazliet daudz uzmanības šajā grāmatā tiek veltīts tēmai - huligānisms un rasisms futbolā, kas no vienas puses, protams, ir ļoti aktuāla, bet tā kā mani vairāk interesē *sporta*, nevis huligānisma vēsture, tad es bez vismaz puses huligānisma un fanu bojāeju aprakstu varētu iztikt (cik nežēlīgi lai arī neizklausītos šis apgalvojums).
Vēl viens diezgan aktuāls jautājums par šo grāmatu, ir tās precizitāte - es jau nevaru spriest, cik bieži Golblats kaut ko piepušķo vai vienkārši raksta aplam nepietiekamas informētības dēļ. Vienīgais gadījums, kur droši varēju pieķert kļūdu, bija tad, kad viņš pieminēja, ka PSRS futbola čempionātā allaž bija spraigas un politiski motivētas cīņas starp Maskavas klubiem un Viļņas Žalgiri un Rīgas "Skonto". Tā kā pēdējais nekad PSRS čempionātā nav spēlējis, bet Rīgas komanda padomju laikos (kā zināms) saucās "Daugava" un PSRS 1.līgā vispār sevišķi daudz Maskavas klubu nebija, līdz ar to šeit Goldblatam varētu īsti taisnība nebūt.
Jā, un ko vēl viņam varētu nedaudz pārmest - tā ir diezgan pavirša rakstīšana par austrumeiropas futbolu, kur detalizētāks apraksts ticis vienīgi slavenajai 50to gadu Ungārijas izlasei, bet Eiropas čempioniem - PSRS un Čehoslovākijai tiek veltīta labākajā gadījumā viena rindkopa. Problēma te varbūt ir tajā, ka šamējais par daudz akcentējas uz politiku un ekonomiku, plus tēma kā tāda ir ļoti plaša, līdz ar to diezgan daudz būtiskām lietām viņam vienkārši nepietiek laika un vietas.
Par ko viņš raksta ļoti labi - tā ir stipri skumjā tendence, ka līdz ar milzīgo summu parādīšanos futbolā pēdējos 10-20 gados arvien vairāk izkristalizējas futbola "elite", kurā ir stipri grūti ielauzties - pietiek kaut apskatīties, cik šaurs ir to klubu klāsts, kas vadošajās Eiropas futbola valstīs cīnās par čempionu titulu (katru gadu principā tās ir vienas un tās pašas komandas), lai saprastu, ka komercializācija diži par labu futbolam nav nākusi. Un tomēr vienlaikus kā jau futbola fans, es nespēju par šo veidu būt sevišķi kritisks un kaut ko futbolam "pārmest".
No grāmatām, ko par sportu līdz šim esmu lasījis, neapšaubāmi - labākā. Lai arī informatīvāk, protams, būtu, ja Goldblats būtu uzrakstījis nevis vienu grāmatu par globālo futbolu, bet 6 grāmatas - katru par savu reģionu :)
Uzreiz jāpiezīmē, ka "The ball is round" apjomu ziņā ir stipri ievērojama grāmata - pāri par 900 lappusēm par futbolu, tā nav joka lieta. Tā kā es patiesībā esmu kompaktāku grāmatu cienītājs, tad neizbēgami uz beigām tā man sāka šķist mazliet nogurdinoša, bet par to - vēlāk.
Ar ko šī grāmata ir īpaša? Ne jau ar to, ka tā vēsta par futbola vēsturi dažādās pasaules daļās (lai arī šis uzdevums tiek veikts ļoti labi), bet ar to, kā tā sasaista ekonomiskās un politiskās norises dažādos reģionos ar futbola notikumiem šajos pašos reģionos. Tas šeit tiek realizēts ļoti saistošā veidā - un bieži tieši vēsturisko notikumu puse Goldblatam padodas saistošāk. Te atrodas vieta gan aprakstam par to, kādu vilšanos Hitlers, Gēbelss un kompānija piedzīvoja 1936.gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā, kad pirmajā futbola spēlē, ko Ādolfs savā dzīvē bija apmeklējis, nacistiskā Vācija ar 0-2 piekāpās Norvēģijai, gan aprakstiem par to, kā futbolu par politikas instrumentu izmantojušas visdažādāko valstu valdības. Manai gaumei mazliet daudz uzmanības šajā grāmatā tiek veltīts tēmai - huligānisms un rasisms futbolā, kas no vienas puses, protams, ir ļoti aktuāla, bet tā kā mani vairāk interesē *sporta*, nevis huligānisma vēsture, tad es bez vismaz puses huligānisma un fanu bojāeju aprakstu varētu iztikt (cik nežēlīgi lai arī neizklausītos šis apgalvojums).
Vēl viens diezgan aktuāls jautājums par šo grāmatu, ir tās precizitāte - es jau nevaru spriest, cik bieži Golblats kaut ko piepušķo vai vienkārši raksta aplam nepietiekamas informētības dēļ. Vienīgais gadījums, kur droši varēju pieķert kļūdu, bija tad, kad viņš pieminēja, ka PSRS futbola čempionātā allaž bija spraigas un politiski motivētas cīņas starp Maskavas klubiem un Viļņas Žalgiri un Rīgas "Skonto". Tā kā pēdējais nekad PSRS čempionātā nav spēlējis, bet Rīgas komanda padomju laikos (kā zināms) saucās "Daugava" un PSRS 1.līgā vispār sevišķi daudz Maskavas klubu nebija, līdz ar to šeit Goldblatam varētu īsti taisnība nebūt.
Jā, un ko vēl viņam varētu nedaudz pārmest - tā ir diezgan pavirša rakstīšana par austrumeiropas futbolu, kur detalizētāks apraksts ticis vienīgi slavenajai 50to gadu Ungārijas izlasei, bet Eiropas čempioniem - PSRS un Čehoslovākijai tiek veltīta labākajā gadījumā viena rindkopa. Problēma te varbūt ir tajā, ka šamējais par daudz akcentējas uz politiku un ekonomiku, plus tēma kā tāda ir ļoti plaša, līdz ar to diezgan daudz būtiskām lietām viņam vienkārši nepietiek laika un vietas.
Par ko viņš raksta ļoti labi - tā ir stipri skumjā tendence, ka līdz ar milzīgo summu parādīšanos futbolā pēdējos 10-20 gados arvien vairāk izkristalizējas futbola "elite", kurā ir stipri grūti ielauzties - pietiek kaut apskatīties, cik šaurs ir to klubu klāsts, kas vadošajās Eiropas futbola valstīs cīnās par čempionu titulu (katru gadu principā tās ir vienas un tās pašas komandas), lai saprastu, ka komercializācija diži par labu futbolam nav nākusi. Un tomēr vienlaikus kā jau futbola fans, es nespēju par šo veidu būt sevišķi kritisks un kaut ko futbolam "pārmest".
No grāmatām, ko par sportu līdz šim esmu lasījis, neapšaubāmi - labākā. Lai arī informatīvāk, protams, būtu, ja Goldblats būtu uzrakstījis nevis vienu grāmatu par globālo futbolu, bet 6 grāmatas - katru par savu reģionu :)
2008-05-09
comments powered by Disqus