Ummagumma

"Ummagumma" ir viens ļoti īpatnējs "Pink Floyd" ieraksts. Kaut vai tāpēc, ka tas ir pirmais grupas krājumā, kas ietilpst divās un nevis vienā platē, bet galvenokārt tāpēc, ka tā otrā puse ir kaut kas grupai absolūti netipisks.

Tomēr sāksim ar pirmo ieraksta daļu - dzīvajā ierakstītajām kompozīcijām "Astronomy Domine", "Careful with that Axe, Eugene", "Set the controls for the heart of the sun" un "A saucerful of secrets". No oficiāli izdotajiem PF dzīvajiem ierakstiem ar šo ierakstu var sacensties varbūt vienīgi Pompeju koncerts, bet vēlīnākie live albumi tam nestāv ne tuvu. "Astronomy Domine" versija šeit ir neapšaubāmi parāka par "P.U.L.S.E." iekļauto, bet pārējās trīs kompozīcijas "moderno dienu" Pink Floyd vispār nemēdza spēlēt. Patiesībā attiecībā uz šī ieraksta kompozīcijām pat nav ko teikt - te ir jūtams vienkārši spēcīgs PF draivs - katra nots ir savā precīzākajā vietā, katrs puzzles gabaliņš ir nepieciešams, lai veidotu gandrīz perfektu skaistumu. Vai tas būtu iepriekš neizdotais "Careful with that axe, Eugene" vai arī studijas versijā man ļoti tuvais "Set the controls", floidi to pasniedz tik eleganti, ka skaistāk pat vēlēties ir grūti. Neapšaubāms PF dzīvās puses highlight.

Ar otro ieraksta daļu situācija ir mazliet sarežģītāka. Šeit katrs grupas dalībnieks veidojis savu ieraksta daļu atsevišķi no pārējiem (dīvaini, kas būtu motivējis viņus tolaik tā darīt, kad grupā vēl nepavisam nebija parādījušies individualitāšu konflikti?). Likumsakarīgi, ka katra grupas dalībnieka veidotā daļa visvairāk akcentē tieši viņa paša lomu grupā. Tā Raita kompozīcijās dominē taustiņi, Meisona - bungas, bet Gilmora - ģitāras. Šī diska sākumā skan Raita kompozīcija "Sysyphus" četrās daļās, ko varētu raksturot kā krustojumu starp klasisko mūziku un ambientu - pietiekoši novatorisku un klausāmu, lai arī ne fenomenāli atmiņā paliekošu. Tam seko Votersa akustiskā un viņam pietiekoši tipiskā "Granchester Meadows" - viena no skaistākajām šī ieraksta daļām, ar putnu čivināšanu fonā un skaistu Anglijas lauku atmosfēru. Otrā Votersa kompozīcija visvairāk ir zināma, pateicoties tās stipri netriviālajam nosaukumam - "Several species of small furry animals gathered together in a cave and grooving with a pict". Un šis nosaukums patiešām atbilst saturam - kompozīcija sastāv no stipri grūti raksturojamām skaņām, kuras varbūt patiešām varētu radīt alā sapulcējušies mazi spalvaini dzīvnieki, kas "tusē" ar druīdu priesteri.

Gilmora "The Narrow Way" ir ok, lai arī salīdzinoši garlaicīgs veidojums (trešā tā daļa ir labākā), bet Nika Meisona "The Grand Vizier`s Garden Party" ir pietiekoši bezmērķīgs bungu solo, pastiprināts ar kaut kādiem psihodēliskiem efektiem, tā kā tas nav nedz sevišķi sakarīgs, nedz kaut kas tik elpu aizraujošs kā teiksim "Soul Sacrifice", nākas teikt, ka no visām četrām "Ummagumma" otrā diska daļām Meisona veikums ir vismazāk saistošais. Vispār es droši vien to sarindotu sekojošā secībā: 1.Voterss; 2.Raits; 3.Gilmors; 4.Meisons (ar izteiktu atrāvienu no Gilmora 3.vietas).
Ja jāvērtē būtu tikai 1.disks, tad dot mazāk kā 9 būtu absolūts skopuma kalngals, bet otrā ieraksta puse nudien nav izcila, līdz ar to arī kopējais vērtējums no tā nedaudz cieš. Un vienlaikus - ikvienam cilvēkam ar kaut minimālu interesi par Pink Floyd "Ummagumma" ir jānoklausās. Lai arī atkārtoti varbūt patiešām labāk klausīties vien pirmo šī ieraksta disku.
2008-05-09
8.0
comments powered by Disqus