Kazhes pierakstu burtnīca

1964.gadā Elviss Preslijs nebija sen vairs nekāds rokenrola karalis, ko lai arī neapgalvotu aklie Elvisa talanta cienītāji. Laikā, kad slavas virsotnē atradās bītli un pamazām viņiem līdzas nostājās "The Rolling Stones", "The Animals", "The Who", "The Kinks" un zemāka profila grupas, Elviss no rokenrola bija jau faktiski gandrīz pilnībā atvadījies, pievēršoties mūzikai, ko es sauktu par šlāgeri, lai arī it kā Amerikā šlāgeru nav. Un tieši šlāgeris ir vārds, ar ko es raksturotu Elvisa skaņu celiņu viņa paša filmai "Kissin` Cousins".
Nē, nav jau tā, ka šajā ierakstā nebūtu ne miņas no rokenrola, bet tas ir tik salds, tik atšķaidīts un es pat teiktu - gļēvs - ka patiesībā tas nav nekāds rokenrols. Elvisa balss, ka tādās dziesmās kā "King Creole" vai "Heartbreak Hotel" bija īpaša, tagad ir tikusi savaldīta un zaudējusi jebkādu indivudalitāti. Un šīs dziesmas... "Smokey Mountain` Boy" ir kaut kas tāds kā sešdesmito gadu variācija par sliktākajiem "George Baker Selection" veikumiem. "One Boy and two little girls" varbūt ir tematikas ziņā pietiekoši diskutabla (kā teikt - gruppensex), taču muzikāli - kaut kas tik liriski banāls, ka vienkārši šermuļi uznāk. Arī citas šī ieraksta dziesmas lielākoties nav ne par mata tiesu labākas - trulas melodijas, truli teksti, truls aranžējums, šausmīgi "dvēselisks" Elvisa vokāls. Īsi sakot - šī nav tāda mūzika, kas būtu pelnījusi eksistenci, un tā ir viens no spēcīgākajiem apliecinājumiem tam, ka lai tevi dēvētu par karali, nekas diži daudz nav nepieciešams. Jo īsts rokenrola karalis NEKAD, es atkārtoju - nekad - neierakstītu šādu schmalz, bet Elviss to darīja regulāri.