I`m Leaving
Žana Ešnoza romāns "Es aizeju" stāsta par kādu vīrieti, kas piecdesmit gadu vecumā izlemj atstāt savu sievu (ar kuru gan viņam laikam nekad nav bijušas sevišķi izcilas attiecības, jo šim tipam uzvārdā Ferers ir izteiktas problēmas ar krāna noturēšanu biksēs) un doties uz Ziemeļiem, lai tur atrastu nozaudētu kuģi ar iezemiešu mākslas darbiem. Šeit varētu padomāt, ka "Es aizeju" būtu kaut kas līdzīgs "National Treasure" vai Indianam Džonsam. Taču, protams, šī grāmata ne tuvu nav tik stulba, lai iegrimtu absolūtā piedzīvojumu literatūrā. Lai gan...
Vispār, ja tā strikti ņem, šis romāns ir piedzīvojumu stāsts ar daudzām sievietēm, viltīgu ļaundari (tādu, kāds varētu būt iemitināts šāda stila filmā), blēdībām, un tā tālāk. Līdz ar to, tagad tā atskatoties, es sāku saprast, ka "Es aizeju" nav diez ko labs romāns - un nekas, ka par to Ešnozs dabūja Gonkūru prēmiju. Tā nav intelektuālā literatūra, tas nav stāsts, kas sniedzas pāri laikiem un kas paliks cilvēces atmiņā uz mūžu. Varbūt ir interesanti, kā Ešnozs spēj pietiekami triviālu sižetu padarīt inteliģentu un veids, KĀ viņš raksta, ir labs - ar atkāpēm no teksta, autora novērojumiem un vērtējumiem, žēlošanos, ka viņu garlaiko viens no varoņiem, jā - tas viss ir forši. Ja reiz par Denu Braunu teicu, ka man patīk, ko viņš raksta, bet nepatīk kā (lai arī tagad domāju, ka arī tas KO patiesībā nav nekā diža vērts), tad par Ešnozu pilnīgi izteikti varu atzīt - viņš raksta ļoti labi - saistoši, asprātīgi, bet saturs... varētu būt labāks. Jauki, ka viņš savam sižetam nepieiet pārāk nopietni, nemēģina sevi pasniegt kā kaut ko pārāku par lasītāju, par kaut ko īpašu, bet ar to vienlaikus viņš nespēj atbrīvoties no problēmas, ka šī grāmata savā būtībā nav nekas sevišķs. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka tā " ironiskā, tēlainā stilā vēstī par cilvēka identitātes daudzveidību, par vēlmi izrauties no ikdienas rutīnas, kā arī par dzīves jēgas un piedzīvojumu meklējumiem tālās zemēs un pārsteidzošās situācijās". Varu piekrist par ironisko un tēlaino stilu, taču vēstījums... tas nav diezin ko oriģināls.
Vispār, ja tā strikti ņem, šis romāns ir piedzīvojumu stāsts ar daudzām sievietēm, viltīgu ļaundari (tādu, kāds varētu būt iemitināts šāda stila filmā), blēdībām, un tā tālāk. Līdz ar to, tagad tā atskatoties, es sāku saprast, ka "Es aizeju" nav diez ko labs romāns - un nekas, ka par to Ešnozs dabūja Gonkūru prēmiju. Tā nav intelektuālā literatūra, tas nav stāsts, kas sniedzas pāri laikiem un kas paliks cilvēces atmiņā uz mūžu. Varbūt ir interesanti, kā Ešnozs spēj pietiekami triviālu sižetu padarīt inteliģentu un veids, KĀ viņš raksta, ir labs - ar atkāpēm no teksta, autora novērojumiem un vērtējumiem, žēlošanos, ka viņu garlaiko viens no varoņiem, jā - tas viss ir forši. Ja reiz par Denu Braunu teicu, ka man patīk, ko viņš raksta, bet nepatīk kā (lai arī tagad domāju, ka arī tas KO patiesībā nav nekā diža vērts), tad par Ešnozu pilnīgi izteikti varu atzīt - viņš raksta ļoti labi - saistoši, asprātīgi, bet saturs... varētu būt labāks. Jauki, ka viņš savam sižetam nepieiet pārāk nopietni, nemēģina sevi pasniegt kā kaut ko pārāku par lasītāju, par kaut ko īpašu, bet ar to vienlaikus viņš nespēj atbrīvoties no problēmas, ka šī grāmata savā būtībā nav nekas sevišķs. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka tā " ironiskā, tēlainā stilā vēstī par cilvēka identitātes daudzveidību, par vēlmi izrauties no ikdienas rutīnas, kā arī par dzīves jēgas un piedzīvojumu meklējumiem tālās zemēs un pārsteidzošās situācijās". Varu piekrist par ironisko un tēlaino stilu, taču vēstījums... tas nav diezin ko oriģināls.
2008-05-12
comments powered by Disqus