Wrong Way Up
Braiens Īno ir tas vīrs, kuru Scs mēdz dēvēt par ambient mūzikas vectētiņu un apbrīnot kā satriecoši garlaicīgu skaņu radītāju. Ok, patiesībā Scs par šo Īno mūziku ir sajūsmā, bet mani šāda veida Īno garlaiko. Es esmu no tiem ļaudīm, kam Īno vistuvākais ir "Here Come the Warm Jets" vai "Before and After Science" spēlēs ar glamrock elementiem. Tikām Džons Keils vislabāk ir zināms kā uz eksperimentiem naskais Velvet Underground vijolnieks, kas arī vēlāk radījis virkni stipri dīvainu ierakstu solo lauciņā. Un kā tev šķiet, kad šie divi "vizionāri" satikušies, kāda veida mūziku viņi varēja radīt?
Nezinu, kāda bija tava atbilde - bet patiesībā laikam vislabāk to varētu raksturot kā nedaudz eksperminentālu sintezatoru popmūziku. Jā - tā neapšaubāmi ir popmūzika, taču abi arī tolaik jau gandrīz pusmūža vīri vienmēr ir bijuši labi melodiju darinātāji, kuriem nekad nav bijis grūti savu mūziku pasniegt saistošā veidā. Un tieši to viņi šeit dara. Šī mūzika ir pārsteidzoši viegla, zinot to, ka kā viens, tā otrs būtu spējīgs tevi sapīt savas daiļrades labirintos. Turklāt, kas ir īpatnēji - viņi spēj būt labskanīgi un viegli uztverami, vienlaikus nekļūstot nepamatoti komerciāli un lēti. Nē, šī ir tiešām kvalitatīva popmūzika, kurā abi divi vīri nepaļaujas vien uz standarta taustiņnieku arsenālu, bet iesaista arī stīgu instrumentus, ieskaitot vijoli un arfu (kas gan būtu Keila mūzika bez tiem), gan Nigērijas mini-ērģeles, gan šo, gan to. Īsenībā ir pavisam droša metode, pēc kuras tu vari pārliecināties, vai tev šis ieraksts varētu patikt vai nē. Noklausies pirmās trīsdesmit sekundes no ieraksta ievadkompozīcijas "Lay My Love". Ja tās tev patiks, tad būsi sajūsmā arī par visu pārējo šajā ierakstā (interesanti - vai tā ir tikai mana interpretācija, vai tā patiešām ir, ka Īno šeit dominē opitimistiskākajās dziesmās, kamēr klusākie un skumjākie skaņdarbi ir Keila roku darbs?). Katrā ziņā šis ir viens no tiem Īno ierakstiem, kur es viņu varbūt nesauktu par ambienta vectētiņu, bet par vienu sasodīti labu mūziķi gan.
Nezinu, kāda bija tava atbilde - bet patiesībā laikam vislabāk to varētu raksturot kā nedaudz eksperminentālu sintezatoru popmūziku. Jā - tā neapšaubāmi ir popmūzika, taču abi arī tolaik jau gandrīz pusmūža vīri vienmēr ir bijuši labi melodiju darinātāji, kuriem nekad nav bijis grūti savu mūziku pasniegt saistošā veidā. Un tieši to viņi šeit dara. Šī mūzika ir pārsteidzoši viegla, zinot to, ka kā viens, tā otrs būtu spējīgs tevi sapīt savas daiļrades labirintos. Turklāt, kas ir īpatnēji - viņi spēj būt labskanīgi un viegli uztverami, vienlaikus nekļūstot nepamatoti komerciāli un lēti. Nē, šī ir tiešām kvalitatīva popmūzika, kurā abi divi vīri nepaļaujas vien uz standarta taustiņnieku arsenālu, bet iesaista arī stīgu instrumentus, ieskaitot vijoli un arfu (kas gan būtu Keila mūzika bez tiem), gan Nigērijas mini-ērģeles, gan šo, gan to. Īsenībā ir pavisam droša metode, pēc kuras tu vari pārliecināties, vai tev šis ieraksts varētu patikt vai nē. Noklausies pirmās trīsdesmit sekundes no ieraksta ievadkompozīcijas "Lay My Love". Ja tās tev patiks, tad būsi sajūsmā arī par visu pārējo šajā ierakstā (interesanti - vai tā ir tikai mana interpretācija, vai tā patiešām ir, ka Īno šeit dominē opitimistiskākajās dziesmās, kamēr klusākie un skumjākie skaņdarbi ir Keila roku darbs?). Katrā ziņā šis ir viens no tiem Īno ierakstiem, kur es viņu varbūt nesauktu par ambienta vectētiņu, bet par vienu sasodīti labu mūziķi gan.
2008-05-15
comments powered by Disqus