Kazhes pierakstu burtnīca

Es neapgalvoju, ka pilnīgi visiem cilvēkiem ir jābūt sajūsmā par Džefersona lidmašīnas otro albūmu, un vienlaikus es pilnīgi noteikti nespēju saprast cilvēkus, kam tas varētu nepatikt. Vai vismaz cilvēkus, kam nepatiktu šī ieraksta divas populārākās dziesmas, tās, kuru dēļ "Jefferson Airplane" tiek uzskatīti par Sanfrancisko psihodēliskās rokmūzikas karaļiem. Patiesībā abas šīs dziesmas gan nav Jef. Air. radītas, bet gan tas tās "atnesa" uz grupu tās jaunā dziedātāja Greisa Slika. Un saki tu vai nesaki, bet Greisa - tā patiešām ir manta! Tādu sieviešu kā viņa rokmūzikā vienmēr ir bijis vismaz desmit, ja ne simts reizes par maz un varbūt vienīgi Dženisa Džoplina viņu pārspēj nozīmībā kā sešdesmito gadu rokmūzikas leģenda. Bet kad Greisa dzied "Somebody to Love" un "White Rabbit", tu saproti - lūk, tas ir balss spēks, tā ir spēja aizgrābt klausītāju un novest gluži katartiskā stāvoklī. "White Rabbit" vispār ir teju vislabākā sešdesmito gadu narkotiskās mūzikas himna, kas satriecošā veidā padara "Alisi brīnumzemē" par LSD ceļojumu. Ja tevi šī dziesma atstāj vienaldzīgu, tad es patiešām nezinu... :) Nē, nopietni, klausoties šo kompozīciju simtiem reižu, tā manās ausīs nav zaudējusi ne miligramu sava episkā skaistuma.

Dabiski, ka pārējās deviņas šī ieraksta dziesmas nespēj abus Greisas dziedātos gabalus pārspēt (tiesa, vispār ir maz tā, kas to spēj), taču arī to vidū ir vairākas neapšaubāmi pieminēšanas vērtas kompozīcijas. Viena no labākajām to vidū ir Jormas Kaukonena dziedātā Boba Dilana "repa" manierē veidotā "Plastic Fantastic Lover". Tāpat ļoti saistoša ir ierakstu ievadošā "She Has Funny Cars" (Greisas bekvokāls ir šīs dziesmas centrālā daļa), liriskā balāde "Comin` Back To Me" un roķīgā "3-5 of a mile in 10 seconds".

Ar to visu ir skaidrs, ka 1967.gadā "Jefferson Airplane" atradās kaut kur rokmūzikas frontes priekšējās līnijās - līdzās lielajām angļu grupām un "Pludmales brāļiem". Īsi sakot - obligātās fonotēkas ieraksts.