Kazhes pierakstu burtnīca

"Jauni amerikāņi" Deivida Bovija karjerā bija relatīvi negaidīts pavērsiens - pēc tam, kad viņš pāris gadus bija uzdevies par Zigiju Zvaigžņuputekli, viņš ņēma un pievērsās Filadelfijas soul mūzikai un uz kādu laiku pārstāja būt rokmūziķis šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgais, jāatzīst, ka par gluži izcilu šo viņa pāreju nosaukt nevar. Kaut tāpēc ka Bovijs nav Džeims Brauns un viņa plēšu spēks ir ievērojami mazāks. Un kaut tāpēc vien, ka soul mūzika vispār lielākoties nav nekas fenomenāls.

"Young Americans" ir izteikts divus dziesmu albūms. Jā, šeit ir divas patiešām labas dziesmas - kopdarbībā ar Džonu Lenonu radītā "Fame", kurā krusto fankmūziku un Pīteru Geibrielu (turklāt - vēlāka laikmeta Geibrielu), tā patiešām ir lieliska kompozīcija, turklāt šim ierakstam pat netipiska. Otra, protams, ir tituldziesma "Young Americans", kura varbūt nav nekas tik ļoti īpašs, taču Deivida Senborna saksafons, lipīgais piedziedājums ar tā skanīgajiem bekvokāliem padara to par ļoti klausāmu un izklaidējošu kompozīciju.

Bet kas ir pārējās šī ieraksta dziesmas? Kur ir to individualitāte? Kur ir melodijas? Kas tajās ir saistošs? Bovijs nav Toms Džonss un viņam nevajadzētu par tādu mēģināt uzdoties. "Win", "Right", "Somebody Up There Likes Me" un vairākas citas šī ieraksta dziesmas ir diezgan izteikta lentes šķiešana.

Atsevišķs stāsts ir par bītlu "Across the Universe" kaveru, kuru Bovijs dzied tādā kā "Space Oddity" manierē. Protams, ka Bovija versija ne tuvu nestāv oriģinālam, BET - tā ir bītlu kompozīcija un pat šajā stipri sajātajā izpildījumā tu jūti, ka tam apakšā ir dievīga melodija. Jā, tā nav labi pasniegta, bet tā tāpat ir labāka par vairumu Bovija paša veikumu, kas ietilpst šajā ierakstā. Var teikt, ka labāk klausīties bītlu oriģinālu, nekā neveiksmīgu Bovija kaveru, un tam es varu tikai piekrist, bet labāk klausīties lielisku bītlu dziesmu sliktā izpildījumā nekā sliktu Bovija dziesmu sliktā izpildījumā. Īsi sakot - Bovijam bija nepieciešams iegrimt dziļā narkotiku atkarībā, kā tas bija ar "Station to Station", lai atjaunotu savu izcila mūziķa reputāciju, bet "Young Americans" ir diezgan klajš piemērs kājas paslīdēšanai. Piedod, vecīt, bet tu neesi nedz Sinatra, nedz Džeimss Brauns. Labākajā gadījumā tu varētu būt "fat Elvis" atdarinātājs (lai arī thin, nevis fat).