Stiff Upper Lip, Jeeves

Patiesībā es nemaz nezināju, ka Vudhauzs 1963.gadā vēl ne tikai bija dzīvs, bet arī rakstīja. Lai nu ko Vudhauzam nevarētu pārmest, tad tā būtu pārmērīga ātra atvadīšanās no lasītājiem iemīļotiem varoņiem. Ne velti Džīvss, Bērtijs (tiesa - tolaik ne Vūsters) un pat tante Agata pirmo reizi kādā stāstā parādījās jau 1915.gadā, bet pēdējo - 1974.gadā, kopumā var teikt, ka šie varoņi nodzīvoja pāri par 55 gadiem, kas literāriem personāžiem noteikti nav tas sliktākais sasniegums.

Vienlaikus tas, protams, nozīmē vienu - proti, pamatīgu atkārtošanos. Cik daudz ir dažādu situāciju, kur kāds varētu kaut ko muļķīgu sastrādāt dzērumā, aizkaitināt dusmīgu tanti vai onkuli, un iepīties mīlas nedienās? Domājams - ne pārāk daudz. Un arī šī romāna sižetā parādās gan liels daudzums atsauču uz jautriem atgadījumiem no agrākiem Vudhauza darbiem (manā gadījumā gan zināšanas par tiem aprobežojas ar vienu stāstu krājumu, romānu "Ring for Jeeves" un TV seriāla pirmo sezonu, bet ar to ir pilnīgi pietiekami), gan vienkārši notikumu atkārtošanās.

Šajā reizē Vūsteram atkal jau nākas izvairīties no nepieciešamības precēties ar Madlēnu Basetu, palīdzēt savam draugam - tritonu mīļotājam Gasijam Fink-Notlam, izvairīties no nopietniem konfliktiem ar tantēm Agatu un Dēliju un vienlaikus taupīt savas jau tāpat ne pārāk spēcīgās smadzenes. Taču zināms, ka bez Džīvsa palīdzības viņam tas nebūtu pa spēkam.

Faktiski man Vudhauza humors vienlaikus ļoti patīk un patīk tā ne visai. Proti, viņš raksta asprātīgi, tur nav vārdam runas un viņa joki (pat šajā - stipri lielā vecumā uzrakstītajā darbā) lielākoties ir pietiekami svaigi un neuzspēlēti, bet viņš vienlaikus ir bezdievīgi formulaisks un viņa personāži - viendimensionāli. Jā, Džīvss ir droši vien izcilākais sulaiņa atveidojums angļu komēdijliteratūrā, bet Bērtijs, par spīti visam savam seklumam, - lielisks dīkdienisko augstāko aprindu eksemplārs (kā teikt - upper class twit of the year), taču fona personāži? Lielākoties viņi ir vēl lineārāki par Bērtiju, bet viņu rīcība - prognozējamāka. Un līdz ar to viņi stipri bieži nav sevišķi smieklīgi. Plus atkārtotie joki nav nekas diži labs. Viena lieta ir, ja tu vienreiz pasmejies par tantes Dēlijas skaļo balsi, ko varētu izmantot govju saukšanai no ganībām, bet pilnīgi cita, ja tu šo joku turpini izmantot 30 gadus pēc tā radīšanas. Ar Vudhauzu nav tas gadījums, kāds ir, teiksim, vēlīnajos Džeroma darbos - proti, pārspīlēta vēlēšanās pierādīt, ka tu joprojām spēj lasītāju sasmīdināt (lai gan - bišķi no tā jūt, bet Vudhauzs vismaz neaizraujas ar absolūti tizlu lasītāju audzināšanu), bet gan cita problēma - viņš vienkārši bija stipri vien par produktīvu. Proti, ja tu mūža laikā izdod 96 grāmatas, diez vai visas tās būs izcilas. It īpaši, ja tajās tev faktiski nākas operēt ar 5 dažādām situācijām un tikpat daudz varoņu grupām.

Saukt Vudhauzu par izcilu psihologu vai satīriķi es tiešām nevarētu, bet vienlaikus - ja jau romāns ir jautrs un viegli lasāms, nosaukt to par absolūtu mēslu taču nevar, vai ne tā?
2008-05-25
6.5
comments powered by Disqus