Kazhes pierakstu burtnīca

Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.

Tā kā šajā ierakstā Mīts ir izticis bez sava uzticamākā palīga - melodiju meistara Džima Steinmana, faktiski šeit ir tikai viens gabals ar dievīgu melodiju, proti tā ir "Martha". Jā, tā pati Toma Veitsa dziesma, kura Mītlofa izpildījumā ir kļuvusi stipri salkana un Veitsa balsij ir tā ir daudz labāk piemērota nekā Mītlofam, taču - tā joprojām ir "Martha", un neviens pat pats salkanākais izpildījums šo dziesmu nespēj pa īstam sabojāt.

Singli no šī albuma bija "I`d Lie For You", "Not a dry eye in the house" un "Runnin` For The Red Light" - visas maksimāli tipiskas Meat Loaf kompozīcijas. Faktiski viņš gan ir viens no tiem vīriem, kuriem nepavisam nav raksturīga eksperimentēšana ar iepriekš neizpētītiem mūzikas stiliem. Viņš ir tik liels, tik epohāli resns un tik smieklīgs, ka pat saprotot, ka viņa mūzika ir pārspīlēts tukšums, milzīga forma bez praktiski jebkāda satura, es nespēju pret viņu būt sevišķi kritisks (izņemot, protams, viņa jaunāko ierakstu, kas bija pilnīgs sūds) un pasludināt viņu par nekam nederīgu popmūzikas atkritumu. Protams, Meat Loaf nav augstākās raudzes mākslinieks, protams, bez Steinmana viņš ir sliktāks nekā ar Steinmanu, bet... kaut kas viņā ir.