Šī ieraksta pirmais un vadošais singls, cik nu atceros no lieliskajām dienām, kad televīzijas kanāls VIVA bija mans labākais draugs, bija "Sumisu". Šī ir dziesma, kurā Urlaubs dzied par depresīvajiem tīņu gadiem, kad viņš klausījās "The Smiths" (reizēm arī "The Cure" un "New Order", bet visbiežāk - "The Smiths"). Redzi - un te man ir apliecinājums, ka The Smiths ir depresīva tīņu mūzika, ko lai arī neapgalvotu tie citi. Īstenībā vai nu teksta dēļ vai atmiņu dēļ "Sumisu" man no visa šī ieraksta arī vislabāk patīk.
Otrs singls - "Gluecklich" - diezgan pamatīgi izmanto no bītliem nospertu ģitārpartijas fragmentu, bet faktiski ir vēl viena šī albuma virsotne (lai arī piedziedājums tai ir stipri truls, daudz labāki ir panti). Vairums citu šī ieraksta dziesmu ir stipri neindividuālas un gluži tādas, kā varētu atrast jebkurā Aerzte dziesmu krājumā, un brīžiem Urlaubs diezgan izteikti līdzinās mūsu pašmāju Labvēlīgajam tipam (lai gan, protams, nedaudz roķīgāka versijā - fūzētas ģitāras tomēr nav gluži Andra Freidenfelda grupā bieža parādība), bet citādi "Wunderbar" ir izteikti labvēlīgi tipiska dziesma ar piedziedājumu "Du bist nicht zur langsam, die anderen sind zu schnell" un "Du bist nicht zu dick, die anderen sind zu duenn". "Lieber Staat" tikām ir absolūta Die Toten Hosen replika (var jau teikt, ka arī Aerzte ir Toten Hosen atdarinātāji, bet šī dziesma gan tematiski, gan muzikāli ir minimāli atšķirama no Kampino un viņa bandas ražojumiem). Faktiski es ļoti labprāt būtu pateicis, ka man Farins Urlaubs šķiet nepietiekami pancīgs, viņa dziesmas nepietiekami drosmīgas un viņa frizūra nepietiekami glīta, bet - pie joda - kā puskomēdisks šlāgerpanks viņš ir gandrīz ideāls un šajā savā lauciņā viņam ir maza konkurence un nav nekāda iemesla, kāpēc "Endlich Urlaub!" nevarētu būt viens no 2001.gada labākajiem ballīšu diskiem. Es varbūt nojaušu, ka 2001.gads pirms kāda laika ir beidzies, bet - tas bija laiks, kad beidzu skolu, laiks, kad dzīve pārgāja no vienas stadijas citā un laiks, kas tomēr man raisa zināmas muļķīgas nostaļģiskas atmiņas. Un kāda gan var būt skaistāka nostaļģija, nekā klausoties Urlaubu dziedam par The Smiths klausīšanos grūtos dienas brīžos?