Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tev atbilstoši profesora Freivalda nostādnei būtu nepieciešams tantiņai pieturā paskaidrot, kas ir Džordžs Harisons, ko tu viņai stāstītu? Es teiktu, ka tas bija vīrs, kas vokāli instrumentālajā ansamblī "The Beatles" spēlēja ģitāru un kura pazīstamākās sacerētās dziesmas ir "While My Guitar Gently Weeps" un "Something", bet vēlāk šis pats vīrs apliecināja savu spēju radīt mūziku patstāvīgi ar trīs disku himnu garīgajai dzīvei "All things must pass", bet vēl vēlākos laikos (pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados), sekojot tā laika populārās mūzikas tendencēm, kļuva ne pārāk saistošs. Visubeidzot divdesmit pirmā gadsimta sākumā Harisons aizgāja mūžībā, paspējot ierakstīt pēdējo un pietiekami veiksmīgo ierakstu "Brainwashed". Jā, un vēl pa vidu viņš paspēja grupā "Traveling Wilburys" sadarboties ar citiem pop/rokmūzikas klasiķiem - Bobu Dilanu, Roju Orbisonu, Džefu Linnu un Tomu Petiju. Es varbūt pieminētu Harisona aizraušanos ar austrumu reliģijām (pamatā - hinduismu) un mākslām, varbūt pat pieminētu viņa "Concert for Bangladesh". Bet gandrīz noteikti es ne vārda šai tantiņai pieturā neteiktu par 1969.gadā, vēl bītliem pie dzīvības esot, "Zapple" apgādā iznākušo Harisona eksperimentālo ierakstu "Electronic Sound", kurā viņš pievērsās Moog sintezatora iespēju pārbaudei un demonstrēšanai.

Šķiet, ka ar "Electronic Sound" Harisons bija izlēmis sacensties ar savu grupasbiedru Lenonu un tā eksperimentālajiem ierakstiem, kas tapa kopā ar Joko Ono. Harisonam par laimi savas (stipri neglītas) japānietes pie rokas nebija, līdz ar to šajā ierakstā viņam palīdzēja Bērnijs Krauze - "Rosemary`s Baby" skaņu celiņa autors.

Šis albums sastāv no divām "kompozīcijām" - "Under the Mersey Wall" un "No time or space". Par dziesmām tās nosaukt nevar, jo šis ieraksts savā būtībā nav nekas diži vairāk par sintezatora iespēju (ne pārāk bagātīgu) paraugdemonstrējumu. It īpaši tas attiecas uz pirmo pusi, kuru radījis Harisons viens pats - tā faktiski ir gluži vienkārša skaņu kolāža, kas varbūt puslīdz iederētos kā skaņu celiņš kādā aizdomīgas kvalitātes indie filmā, bet patstāvīgi tai nav vispār nekāda eksistences pamata. "No time or space" ir salīdzinoši interesantāks gabals, jo Krauze atšķirībā no Harisona savu instrumentu vismaz pārvaldīja pietiekami labi, līdz ar to viņš arī labāk zināja, kā un ko no tā varēja dabūt laukā. Vienlaikus, tā kā šis "skaņdarbs" savā būtībā tāpat bija tikai sintezatora paraugdemonstrējams, sevišķi saistoši kaut ko tādu klausīties nav. Jāatzīst, ka salīdzinoši ar "Electronic Sound" agrīnie Kraftwerk ieraksti ir daudz vieglāk baudāmi. Bet, protams, tā kā šo ierakstu izdeva Bītlu dalībnieks, tolaik pat atradās diezgan daudz cilvēku, kas to iegādājās. Nez, vai viņi bija vīlušies?