Kazhes pierakstu burtnīca

Ja par Meat Loaf pirmo ierakstu vēl var strīdēties, vai tajā ir kaut kas klausīšanās vērts, tad par šo - viņa otro studijas albumu - šādas šaubas nerodas. "Dead Ringer" ir more of the same, only worse. Jau visa situācija ap šī ieraksta rašanos bija vairāk nekā idiotiska. Pēc idejas par "Bat out of hell" turpinājumu vajadzēja kļūt tam, kas vēlāk izvērtās par "Bad for Good", taču tūres laikā gaļas klucis pazaudēja balsi un ieraksta tapšana loģiskā kārtā tika nojaukta. Šajā situācijā Meat Loaf`a dziesmu autors Džims Steinmans izlēma, ka adekvātākais risinājums būtu viņam pašam iedziedāt šim ierakstam paredzētās dziesmas un pašam kļūt par popmūzikas sensāciju. Prognozējamā kārtā, neesot apveltītam ar sevišķi spēcīgām plēšām, Steinmanam tas neizdevās, un "Bad for Good" viņu par zvaigzni nepadarīja. Tikām Meat Loaf bija nedaudz atpūties un atguvis balsi (vismaz daļēji) un tad nu Steinmans steidzamā kārtā sacerēja kaudzīti jaunu dziesmu, kā rezultātā radās ieraksts "Dead Ringer". Tā kā šoreiz ierakstu producēja pats Meat Loaf un ne vairs Tods Rundgrens, tad skanējums šim veikumam, lai arī joprojām ir izteikti pārspīlēts un in-your-face manierē pasniegts, vienlaikus ir arī daudz tizlāks un mazāk pārliecinošs.

Tomēr ne tikai "production" vērtību pazemināšanās ir šī ieraksta trūkumu vidū. Nevar nepieminēt, ka Meat Loaf balss šeit nav tāda kā iepriekš, proti, tā ir daudz vārgāka un vairāk darba šoreiz veic bekvokālisti nekā pats lielais vecis. Bet galvenais trūkums tomēr ir tajā, ka Steinmans šoreiz nav pastrādājis godam - vairumam šī ieraksta kompozīciju nav nekādas spēcīgās melodijas, kā rezultātā tiek zaudēts galvenais "Bat out of hell" pluss, turklāt vispār Meat Loaf maniere kā tāda ir stipri ātri vien apnīkoša, jo nosaukt to par sevišķi oriģinālu nevar. Bet es tiešām nešaubos, ka kaut ko tādu kā "I`m gonna love her for both of us" pirmajā albumā Steinmans nebūtu iekļāvis - ja salīdzina to ar kaut vai "Paradise by the dashboard light", tad šķiet, ka visu laiku melodija kaut kur tuvojas, bet tā arī neatnāk, un tā - sešu minūšu garumā. Turklāt šis ieraksts kaut kā jau diezgan pamatīgi smako pēc astoņdesmito gadu "feikuma" un pat salīdzinoši ar faktiski stipri stulbo pirmo albumu, šeit vēl vairāk jūtams, ka it`s not the real thing, bet gan kaut kāds mēģinājums radīt astoņdesmito gadu mūziklu, taču šeit absolūti iztrūkst to vokālo un instrumentālo "āķu", kas "Bat out of hell" padarīja par ierakstu, ar kura klausīšanos tu varbūt nelepojies, bet kuru tu vismaz vispār klausies. Tikām šajā ierakstā varbūt vienīgi tituldziesma - "Dead Ringer For Love" (duets ar Cher), kura varētu tīri labi iederēties filmā "Grease", atbilst vismaz kaut kādiem standartiem (starp citu, tās ievads man nez kāpēc pamatīgi atsauc Alice Cooper "Lost in America"). Bet nekā cita uzslavas vērta šeit nav - gabali ir gari, salkani un bezmērķīgi - tādi kā "Everything is permitted".