Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.

Un šis ieraksts visā pilnībā attaisno Franka Fariana vārdu. Nē, tas nav ieturēts Boney M disko ritmos, bet tas arī absolūti neizklausās pēc tāda Mītlofa, kas par spīti savai šausmīgajai pompozitātei tomēr bija vairāk vai mazāk baudāms. Šeit nav ne miņas no klavieru balādēm, toties te netrūkst viszemākās kvalitātes astoņdesmito gadu sintezētās mūzikas, tādas kā "Rock`n`Roll Mercenaries", "Getting away with murder", "Masculine", utt. Ja jau "Bad Attitude" pārmērīgi izklausījās pēc slikta astoņdesmito gadu hērmetāla, tad "Blind Before I Stop" šo jau tāpat pietiekami tizlo formulu aizved tālāk. Muzikāli šajā ierakstā nav nekā. Mītlofa vokāls ir tikai vāja atblāzma no tā, kāds tas bija pirms desmit gadiem. Un saturiski te arī nav nekā tāda, par ko būtu vērts teikt kādus labus vārdus. Īsi sakot - šis ieraksts nav pelnījis eksistences tiesības. Un punkts.