The Long Dark Tea-Time of the Soul
Šis romāns ir turpinājums (nosacīti) "Dirka Džentlija holistiskajai detektīvaģentūrai". Nosacīti tāpēc, ka sižetiski turpinājums te ir diezgan minimāls - kopīgi ir tikai trīs personāži, divi no kuriem ir labākajā gadījumā trešā plāna varoņi, un tāpat arī grāmatas pasaule diezgan lielā mērā atšķiras no tās, kas bija pirmajā, lai arī vienojošā doma "if it can`t be possible done, it must be done impossibly", kas, starp citu, parādās arī Hitchhiker`s Guide sērijā.
Šajā romānā Dirks Džentlijs, kas šoreiz kļuvis par izteiktu galveno varoni, mēģina tikt pie naudas, piestrādājot par tādu kā miesassargu kādam pasakaini bagātam vīrietim, kas viņam kaut ko nesakarīgu sarunājis par kaut kādu kontraktu, karstu kartupeli un milzīga auguma zaļu briesmoni, kuru izņemot viņu neviens neredzot, kas šo vīru grasoties nogalināt. Dirks dabiski sākotnēji pieņem, ka viņam ir darīšana ar vienkāršu paranoidālu tipāžu, taču ieradies šī tipa mājā nākamajā dienā un atradis to beigtu ar nocirstu galvu, kas griežas uz patafona, viņs ir spiests savu sākotnējo spriedumu pārskatīt. Otra centrālā būtne romānā ir amerikāniete Keita, kas jau izsenis cieš no tā, ka Londonā picu nemēdz piegādāt uz mājām un kurai notiek negaidīta sastapšanās ar skandināvu dievu Toru (ja atceros pareizi, Tors parādījās arī Hitchhiker`s Guide`ā).
Kā jau tas ir raksturīgi visiem Adamsa darbiem, šis romāns ir ļoti smieklīgs (lai arī ne tik smieklīgs kā pirmais romāns par Džentliju), bet kas man tajā tā ne visai patika, ir romāna diezgan vienkāršā struktūra un relatīvi zemais paradoksu līmenis. Nē, brīžiem te jūt, ka tas ir joprojām tas pats vecais labais Adamss, kas to uzrakstījis, bet izcils šis romāns noteikti nav, tāda pietiekami viegla un asprātīga literatūra, bet ne diži vairāk.
Šajā romānā Dirks Džentlijs, kas šoreiz kļuvis par izteiktu galveno varoni, mēģina tikt pie naudas, piestrādājot par tādu kā miesassargu kādam pasakaini bagātam vīrietim, kas viņam kaut ko nesakarīgu sarunājis par kaut kādu kontraktu, karstu kartupeli un milzīga auguma zaļu briesmoni, kuru izņemot viņu neviens neredzot, kas šo vīru grasoties nogalināt. Dirks dabiski sākotnēji pieņem, ka viņam ir darīšana ar vienkāršu paranoidālu tipāžu, taču ieradies šī tipa mājā nākamajā dienā un atradis to beigtu ar nocirstu galvu, kas griežas uz patafona, viņs ir spiests savu sākotnējo spriedumu pārskatīt. Otra centrālā būtne romānā ir amerikāniete Keita, kas jau izsenis cieš no tā, ka Londonā picu nemēdz piegādāt uz mājām un kurai notiek negaidīta sastapšanās ar skandināvu dievu Toru (ja atceros pareizi, Tors parādījās arī Hitchhiker`s Guide`ā).
Kā jau tas ir raksturīgi visiem Adamsa darbiem, šis romāns ir ļoti smieklīgs (lai arī ne tik smieklīgs kā pirmais romāns par Džentliju), bet kas man tajā tā ne visai patika, ir romāna diezgan vienkāršā struktūra un relatīvi zemais paradoksu līmenis. Nē, brīžiem te jūt, ka tas ir joprojām tas pats vecais labais Adamss, kas to uzrakstījis, bet izcils šis romāns noteikti nav, tāda pietiekami viegla un asprātīga literatūra, bet ne diži vairāk.
2008-07-14
comments powered by Disqus