Sous le sable

Pēc ilgāka pārtraukuma skatījāmies filmu, kurā nebija ne miņas no humora. Fransuā Ozons gan ar humoru nepavisam nav uz "jūs", bet "Zem smiltīm" ir (cik esmu līdz šim redzējis) viena no smagākajām viņa filmām. Tās galvenā varone ir pusmūža sieviete vārdā Marī, kas devusies atvaļinājumā pie jūras ar savu vīru, kurš tur iegājis ūdenī un ņēmis un pazudis. Taču Marī nespēj samierināties ar vīra acīmredzamo nāvi (noslīkšanu tas ir) un turpina dzīvot tā, it kā viņš joprojām būtu viņai blakus (viņa arī "redz" vīru turpat blakus sev vien esot).

Šī nav viena no tām filmām, kurās būtu daudz košu krāsu, spilgtu personāžu un spraigu notikumu. Faktiski notikumu te ir tik maz, cik vien var būt, un pēc pirmajām 10-15 filmas minūtēm (pirms vīrs ir pazudis), šķiet, ka tajā vispār nebūs nekāda sižeta. Tomēr tad sižets parādās un "Sous le sable" pārvēršas par diezgan smagu, lai arī savā (ļoti īpatnējā) veidā skaistu drāmu par "letting go", par atmiņām un par to, kas paliek. Protams, sestdienas vakars draugu kompānijā nav īstie apstākļi, kad šādu filmu skatīties, vislabāk tā droši vien ir baudāma vienatnē, taču tas nemazina filmas kvalitāti. Tā ir diezgan tipiska franču filma - ar tradicionāliem franču piegājieniem gan montāžai, gan skaņu celiņam, gan personāžu attīīstībai, gan opratora darbam. Un, tā kā franču filmas (vismaz manā uztverē) daudz biežāk ir labas nekā sliktas, tad kopumā tas ir pozitīvi vērtējams. Par gluži savu iecienītāko Ozona darbu to varbūt arī nenosaukšu, taču tā ir pietiekami laba filma, lai varētu to rekomendēt noskatīties.
2008-08-02
7.5
comments powered by Disqus