The Blind Assassin
Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.
"Aklais slepkava" (nezinu, vai tas ir pareizākais šī romāna nosaukuma tulkojums latviešu valodā, bet citu patlaban iedomāties nespēju), ir viens no ievērojamākajiem viņas darbiem, kas 2001.gadā saņēmis arī prestižo Bukera prēmiju. Es gan neuzskatu, ka Bukers (vai vēl jo vairāk - Nobela prēmija) kaut ko reāli liecinātu par attiecīgā rakstnieka talantu, nozīmību un darbu lasāmības pakāpi, bet, protams, ka par zināmu atzīstamības kritēriju šādas balvas kalpo.
Sižetiski šeit ir diezgan daudz visa kā - tas ir romāns, kurā tā galvenā varone - nu jau gados stipri vecā Airisa - atceras savas jaunības dienas un savu māsu Lauru, kas neilgi pēc Otrā Pasaules kara beigām izdarīja pašnāvību. Līdz ar to mums jau veidojas divas vides, kurās risinās romāns - mūsdienu Kanāda un pirmskara/kara laika Kanāda, to mēs vēl papildinām ar romānā iepīto Lauras Čeisas romānu "The Blind Assassin", kurā pašā arī vēl ir vismaz viens apakšromāns - proti, stāsts, ko veido šī romāna galvenais varonis. Līdzās māsām Čeisām romāna centrālo personāžu vidū ir Airisas vīrs Ričards, viņa māsa Vinifreda, abu māsu tēvs (viņa vārdu neatceros), divu paaudžu ģimenes kalpotājas un vīrietis vārdā Alekss, kas kļūst par Lauras mūža mīlestību. Šeit netrūkst arī diezgan ziepenisku elementu, kas manās acīs šo romānu mazliet degradē, bet tā ir jau cita lieta. Romānā iepītais romāns man ļoti pamatīgi atsit Orvela "1984", tikai ne gluži tik radikālā kā Orvelam manierē pasniegtu, nezinu, vai šī ietekme ir apzināta vai nē, bet man tā šķita ļoti jūtama. Interesants ir trešais stāsts - tas, kurā patiešām darbojas aklais slepkava, proti, kuru atstāsta iekšējā romāna galvenais varonis tā galvenajai varonei - te mums ir darīšana ar mitoloģiju un zinātnisko fantastiku.
Kopumā romāna dažādie sižeti ļoti labi tā beigās saplūst vienotā līnijā, kad tiek sniegtas atbildes uz visiem jautājumiem. Tiesa, mani māc šaubas, vai šādas atbildes ir labs risinājums (proti, vai atbildes patiešām ir nepieciešamas) un varu arī atzīties, ka brīžiem romāns kļūst pārāk sastiepts un garlaicīgs (tā apjoms ir virs 600 lappusēm). Tas kopumā, protams, ir ļoti labs un vērtīgs, bet vienlaikus mani neatstāj sajūta, ka Etvuda kā rakstniece ir diezgan ierobežota - proti, ka viņa nav īsteni oriģināla, bet vairāk ir ievērojama kā oriģinālāku autoru ideju atkārtotāja. Bet izlasīt šo romānu tāpat ir vērts.
"Aklais slepkava" (nezinu, vai tas ir pareizākais šī romāna nosaukuma tulkojums latviešu valodā, bet citu patlaban iedomāties nespēju), ir viens no ievērojamākajiem viņas darbiem, kas 2001.gadā saņēmis arī prestižo Bukera prēmiju. Es gan neuzskatu, ka Bukers (vai vēl jo vairāk - Nobela prēmija) kaut ko reāli liecinātu par attiecīgā rakstnieka talantu, nozīmību un darbu lasāmības pakāpi, bet, protams, ka par zināmu atzīstamības kritēriju šādas balvas kalpo.
Sižetiski šeit ir diezgan daudz visa kā - tas ir romāns, kurā tā galvenā varone - nu jau gados stipri vecā Airisa - atceras savas jaunības dienas un savu māsu Lauru, kas neilgi pēc Otrā Pasaules kara beigām izdarīja pašnāvību. Līdz ar to mums jau veidojas divas vides, kurās risinās romāns - mūsdienu Kanāda un pirmskara/kara laika Kanāda, to mēs vēl papildinām ar romānā iepīto Lauras Čeisas romānu "The Blind Assassin", kurā pašā arī vēl ir vismaz viens apakšromāns - proti, stāsts, ko veido šī romāna galvenais varonis. Līdzās māsām Čeisām romāna centrālo personāžu vidū ir Airisas vīrs Ričards, viņa māsa Vinifreda, abu māsu tēvs (viņa vārdu neatceros), divu paaudžu ģimenes kalpotājas un vīrietis vārdā Alekss, kas kļūst par Lauras mūža mīlestību. Šeit netrūkst arī diezgan ziepenisku elementu, kas manās acīs šo romānu mazliet degradē, bet tā ir jau cita lieta. Romānā iepītais romāns man ļoti pamatīgi atsit Orvela "1984", tikai ne gluži tik radikālā kā Orvelam manierē pasniegtu, nezinu, vai šī ietekme ir apzināta vai nē, bet man tā šķita ļoti jūtama. Interesants ir trešais stāsts - tas, kurā patiešām darbojas aklais slepkava, proti, kuru atstāsta iekšējā romāna galvenais varonis tā galvenajai varonei - te mums ir darīšana ar mitoloģiju un zinātnisko fantastiku.
Kopumā romāna dažādie sižeti ļoti labi tā beigās saplūst vienotā līnijā, kad tiek sniegtas atbildes uz visiem jautājumiem. Tiesa, mani māc šaubas, vai šādas atbildes ir labs risinājums (proti, vai atbildes patiešām ir nepieciešamas) un varu arī atzīties, ka brīžiem romāns kļūst pārāk sastiepts un garlaicīgs (tā apjoms ir virs 600 lappusēm). Tas kopumā, protams, ir ļoti labs un vērtīgs, bet vienlaikus mani neatstāj sajūta, ka Etvuda kā rakstniece ir diezgan ierobežota - proti, ka viņa nav īsteni oriģināla, bet vairāk ir ievērojama kā oriģinālāku autoru ideju atkārtotāja. Bet izlasīt šo romānu tāpat ir vērts.
2008-08-03
comments powered by Disqus