The Soul Cages
Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.
Patiesībā lieta ir tajā, ka Stings ir viens no tiem daudzajiem mūziķiem, kuri man ļoti patīk teorijā, bet praksē viņu mūzika mani sevišķi neuzrunā un es ar viņu dziesmām nekādā mērā nespēju identificēties. Jau kopš the Police ēras viņa mūzika man šķiet stipri vienveidīga un lielākos daudzumos - garlaicīga. Viņš varbūt ir labs kā tekstu autors, viņam ir diezgan jauka balss un kā cilvēks viņš arī varētu būt simpātiskāks par, piemēram, Džoniju Rottenu, taču melodiski viņš šķiet diezgan ierobežots kaut kādos specifiskos Stinga rāmjos, kas nosaka vēl vienu problēmu - katrā ierakstā viņam ir kādas dažas dziesmas, kuras šķiet izteikti labākas par pārējām, bet ieraksti kopumā nav sevišķi izcili. Taču - un tas ir trakākais - ja tu izveido izlasi ar Stinga labākajām dziesmām, tā tāpat savā ziņā nebūs perfekta - proti, tur atkal būs dziesmas, kuras tu varētu gribēt no tās izkļaut laukā - jo tur būs pārāk daudz Stinga (vismaz manā gadījumā, iespējams, ka tu esi radikāls viņa fans un tavs viedoklis ir pilnīgi citāds nekā manējais).
Šo ierakstu (ja pareizi saprotu) Stings radīja, pārdzīvojot sava tēva nāvi, un tas ir ļoti emocionāli piesātināts (bet tas ir emocionāls Stingam, nevis man), un dažas dziesmas tajā ir patiešām vismaz teicamas - "Mad about you" ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti skumja, un "All This Time", lai arī nedaudz pārāk astoņdesmitajos gados sakņota, laba ir arī ieraksta tituldziesma. Taču kopumā izjūtas ir tradicionālās - pārāk vienveidīgi, pārāk monotoni, pārāk mani neuzrunājoši. Ļoti profesionāli un visticamākais ļoti sirsnīgi, bet ne man radīta šī mūzika, par to nav šaubu.
Patiesībā lieta ir tajā, ka Stings ir viens no tiem daudzajiem mūziķiem, kuri man ļoti patīk teorijā, bet praksē viņu mūzika mani sevišķi neuzrunā un es ar viņu dziesmām nekādā mērā nespēju identificēties. Jau kopš the Police ēras viņa mūzika man šķiet stipri vienveidīga un lielākos daudzumos - garlaicīga. Viņš varbūt ir labs kā tekstu autors, viņam ir diezgan jauka balss un kā cilvēks viņš arī varētu būt simpātiskāks par, piemēram, Džoniju Rottenu, taču melodiski viņš šķiet diezgan ierobežots kaut kādos specifiskos Stinga rāmjos, kas nosaka vēl vienu problēmu - katrā ierakstā viņam ir kādas dažas dziesmas, kuras šķiet izteikti labākas par pārējām, bet ieraksti kopumā nav sevišķi izcili. Taču - un tas ir trakākais - ja tu izveido izlasi ar Stinga labākajām dziesmām, tā tāpat savā ziņā nebūs perfekta - proti, tur atkal būs dziesmas, kuras tu varētu gribēt no tās izkļaut laukā - jo tur būs pārāk daudz Stinga (vismaz manā gadījumā, iespējams, ka tu esi radikāls viņa fans un tavs viedoklis ir pilnīgi citāds nekā manējais).
Šo ierakstu (ja pareizi saprotu) Stings radīja, pārdzīvojot sava tēva nāvi, un tas ir ļoti emocionāli piesātināts (bet tas ir emocionāls Stingam, nevis man), un dažas dziesmas tajā ir patiešām vismaz teicamas - "Mad about you" ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti skumja, un "All This Time", lai arī nedaudz pārāk astoņdesmitajos gados sakņota, laba ir arī ieraksta tituldziesma. Taču kopumā izjūtas ir tradicionālās - pārāk vienveidīgi, pārāk monotoni, pārāk mani neuzrunājoši. Ļoti profesionāli un visticamākais ļoti sirsnīgi, bet ne man radīta šī mūzika, par to nav šaubu.
2008-08-15
comments powered by Disqus