Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

"Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" savā ziņā bija unikāls darbs, proti, tas bija pirmais Padomju Savienībā publicētais godīgs apraksts par dzīvi Staļina lēģerī kaut kur tālu ziemeļos. Līdz ar to šī darba lielākā vērtība (vismaz tajā laikā) bija nevis tā mākslinieciskajā pusē, bet gan saturiskajā un uzdrīkstēšanās līmenī. Par to, protams, visu cieņu gan Solžeņicinam, gan "Novij mir" redakcijai, kas uzdrošinājās to tajos laikos publicēt.

Sižetiski šajā garstāstā ir atstāstīta viena diena Ivana Deņisoviča Šuhova - koncentrācijas nometnes ieslodzītā - dzīvē. Kā to jau arī liek noprast darba nosaukums. Notikumi šajā dienā ir apmēram tieši tādi, kādus varētu gaidīt no vienas dienas nometnē - nejēdzīgi gara darba diena, minimāla paika un mēģinājumi izdzīvot iespējami ilgāk.

Es nezinu, cik izcils Solžeņicins bija tieši kā rakstnieks. "Viena diena" ir uzrakstīta labi, tur nav vārdam vietas, bet, protams, bez konteksta un tā, par ko tas ir rakstīts, zināšanas, tā diez vai būtu padarījusi viņu par vienu no divdesmitā gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem.

Kas ir interesanti, ka šajā darbā diezgan lielu lomu spēlē arī koncentrācijas nometnē mītošie latvieši un igauņi (bet ne lietuvieši), turklāt pret igauņiem Solžeņicina attieksmē jūtamas izteiktas simpātijas, kamēr ar latviešiem ir mazliet sliktāk, jo viņi tādi īsti pozitīvi personāži nav.

Kopumā - ļoti teicams darbs, viegli lasāms (cik nu šajā tematikā tas iespējams) un aizraujošs, bet, protams, uz robežas starp literatūru un publicistiku.