The Velvet Underground

Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.

Dažas dziesmas šeit ir tādas, kādas varētu atrast vēlākos gados arī Rīda solo ierakstos - kaut vai vienkārši satriecoši skaisto "Candy Says" (tiesa - tā kā šeit nedzied Rīds, tad šī dziesma patiešām tiek dziedāta, nevis ierunāta) vai "Pale Blue Eyes" (kas ir patiešām tipiska Rīda dziesma), taču ir šeit arī tādi skaņdarbi, kurus solo Rīds droši vien neradītu, it īpaši te var pieminēt dziesmu "Jesus" - kura ir tik godīgā veidā skaista, ka es savā ziņā brīnos par to, kā šajā pašā ierakstā Velveti spēj pievērsties savām tradicionālajām seksualitātes tēmām. Patiesībā šeit katra dziesma ir tikai uzslavu vērta - vai tā būtu "Beginning to See the Light" (atkal - ļoti tipisks Rīda skaņdarbs), klusi romantiskā "I`m Set Free" vai relaksētā "That`s the story of my life" (vēl viena klasiska Rīda dziesma). Mazliet dīvaina ir deviņas minūtes garā "The Murder Mystery", kur tev katrā skaļrunī visu laiku iet atsevišķs runāšanas celiņš, bet apakšā tam iet vēl divas melodijas, taču dabā tas strādā daudz labāk, nekā manā aprakstā. Neesmu vēl pieminējis "What Goes On", kas dīvainā kārtā ir gandrīz bītlu kavers - proti, šeit ir diezgan atklāta līdzība ar bītlu "What goes on", un "Some Kinda Love" - kas gan ir viena no VU tipiskajām neķītrajām dziesmām ("in some kinds of love, the possibilities are endless"), arī tās ir lieliskas. Un vēl ierakstu noslēdzošā "After Hours", kurā dzied grupas bundziniece Mo Takere (nepavisam ne izcila vokāliste), bet ļoti jauka dziesma tā ir tāpat.

Patiesībā jau dīvaini, kā šāds ieraksts nespēja iekarot publikas uzmanību 1969.gadā - tas tomēr nepavisam nav tik alternatīvs, lai cilvēki kaut ko tādu nepirktu, bet nepirka. Taču mūsdienās, kad VU ir atzīta par vienu no ietekmīgākajam grupām, tas droši vien ir labākais veids, kā sākt pazīšanos ar šo grupu (kā teikt - jāsāk ar mazāk ekstrēmajām pusēm).
2008-08-19
8.5
comments powered by Disqus