Rock Bottom
Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.
Rock Bottom tapšanā piedalījušies vairāki stipri labi zināmi ļaudis. Pirmkārt, to producējis Niks Meisons no Pink Floyd (sākotnēji bija domāts, ka viņš šajā albumā spēlēs bungas). Taču arī mūziķi, kas šeit spēlē, nav tie pasaulē nezināmākie. "Little Red Robin Hood Hit the Road" ģitāru spēlē Maiks Oldfīlds. Vēl te piedalās Hjū Hopers no Vaieta vecās grupas "Soft Machine" un Lorijs Alens no "Caravan".
Saturiski un formas ziņā "Rock Bottom" ir romantisks un lirisks albums, kurā progresīvais roks dzīvo vienkopus ar džezu, klasiskiem Kenterberijas scēnas elementiem un, protams, paša Vaieta viegli šizofrēnisko iekšējo pasauli. Izņemot ievadošo "Sea Song", dziesmu teksti ir stipri bezjēdzīgi, ne tādā ziņā, kā muļķīgi, bet absurdi, jo tas taču ir Vaiets. Patiesībā arī "Sea Song" ir ļoti īpatnēja. Muzikāli tā ir tāds kā "O Caroline" turpinājums, melodisks, skaists un vienkāršs. Šajā dziesmā, ko Vaiets laikam jau rakstījis savai sievai, viņš ļoti jauki paskaidro viņu saderību:
Taču, kas ir labi "Rock Bottom", ka šeit arī citas "dziesmas" spēj mani ļoti viegli uzrunāt. Interesanta ir ierakstu noslēdzošā "Little Red Robin Hood Hit the Road", kuras pirmā daļa ir vairāk vai mazāk tradicionāla dziesma, bet otrā - ļoti īpatnēja ierunāta kompozīcija ar tādām teksta pērlēm kā:
Ja salīdzina šo ierakstu ar to, ko klausījos vakar - proti, "Soft Machine" piekto albumu, jāatzīst, ka Vaiets bez Soft Machine man patīk daudz labāk kā Soft Machine bez Vaieta (lai arī es vēl neesmu mēģinājis klausīties viņu vēlīno periodu, kurš atbilstoši LP (šoreiz Lieliusam, nevis Lonely Planet`am) esot atkal labs). Tikām "Rock Bottom" ir patiešām lielisks ieraksts, kārtējais apliecinājums manām ļoti siltajām jūtām pret šo veco pusparalizēto vājprātīgo tipu.
Rock Bottom tapšanā piedalījušies vairāki stipri labi zināmi ļaudis. Pirmkārt, to producējis Niks Meisons no Pink Floyd (sākotnēji bija domāts, ka viņš šajā albumā spēlēs bungas). Taču arī mūziķi, kas šeit spēlē, nav tie pasaulē nezināmākie. "Little Red Robin Hood Hit the Road" ģitāru spēlē Maiks Oldfīlds. Vēl te piedalās Hjū Hopers no Vaieta vecās grupas "Soft Machine" un Lorijs Alens no "Caravan".
Saturiski un formas ziņā "Rock Bottom" ir romantisks un lirisks albums, kurā progresīvais roks dzīvo vienkopus ar džezu, klasiskiem Kenterberijas scēnas elementiem un, protams, paša Vaieta viegli šizofrēnisko iekšējo pasauli. Izņemot ievadošo "Sea Song", dziesmu teksti ir stipri bezjēdzīgi, ne tādā ziņā, kā muļķīgi, bet absurdi, jo tas taču ir Vaiets. Patiesībā arī "Sea Song" ir ļoti īpatnēja. Muzikāli tā ir tāds kā "O Caroline" turpinājums, melodisks, skaists un vienkāršs. Šajā dziesmā, ko Vaiets laikam jau rakstījis savai sievai, viņš ļoti jauki paskaidro viņu saderību:
You`re madness fits in nicely with my own
Your lunacy fits neatly with my own, my very own
We`re not alone
Taču, kas ir labi "Rock Bottom", ka šeit arī citas "dziesmas" spēj mani ļoti viegli uzrunāt. Interesanta ir ierakstu noslēdzošā "Little Red Robin Hood Hit the Road", kuras pirmā daļa ir vairāk vai mazāk tradicionāla dziesma, bet otrā - ļoti īpatnēja ierunāta kompozīcija ar tādām teksta pērlēm kā:
I lie in the road try to trip up the passing cars
Yes me and the hedgehog
We bursting the tyres all day
As we roll down the highway towards the setting sun
Ja salīdzina šo ierakstu ar to, ko klausījos vakar - proti, "Soft Machine" piekto albumu, jāatzīst, ka Vaiets bez Soft Machine man patīk daudz labāk kā Soft Machine bez Vaieta (lai arī es vēl neesmu mēģinājis klausīties viņu vēlīno periodu, kurš atbilstoši LP (šoreiz Lieliusam, nevis Lonely Planet`am) esot atkal labs). Tikām "Rock Bottom" ir patiešām lielisks ieraksts, kārtējais apliecinājums manām ļoti siltajām jūtām pret šo veco pusparalizēto vājprātīgo tipu.
2008-08-28
comments powered by Disqus