Blood, Sweat and Tears

Atbilstoši AllMusicGuide šis ir viens no labākajiem sešdesmito gadu Americana stilā ieturētajiem Džonija Keša ierakstiem. Atbilstoši Žakē, proti - man, sešdesmito gadu Americana stilā ieturētie Džonija Keša ieraksta droši vien lielākoties bija stipri nīkulīgi, ja jau pat labākie no tiem bija tāda draza kā "Blood, Sweat and Tears".

Pozītīvākais, ko varu teikt par šo ierakstu, ir tas, ka tas nav sevišķi garš - mazāk kā trīsdesmit minūšu laikā tas, iespējams, ir mazāk kaitinošs nekā tas būtu, ja tajā būtu 45 minūtes dziesmu. Bet kādas ir šīs dziesmas! Astoņas ar pusi minūtes ievadošās "Legend of John Henry`s Hammer" ir vienkārši satriecoša plates vietas nosišana. Vienīgais skaņdarbs, kas mani kaut daļēji uzrunā, ir Hārlana Hovarda sacerētā "Busted", kuru gan arī tāpat būtu iespējams izpildīt ievērojami labāk, bet salīdzinoši ar tādiem pilnīgi bezkrāsainiem sviesta gabaliņiem (bez plastmasas pudeles) kā "Nine Pound Hammer", "Tell Him I`m Gone" un faktiski visām pārējām šī ieraksta dziesmām, tā ir vienkārši fenomenāla. Par ko es tagad domāju - cik nez procentuāli no dziesmām, ko Kešs savas karjeras laikā ierakstīja, bija labas? Desmit procenti? Divdesmit procenti? Vairāk noteikti nē.

Kas ir īpaši nožēlojami šī ieraksta kontekstā, ir tas, ka Kešs sevi pats droši vien iedomājās kā tādu strādājošā cilvēka dziesminieku, kas dzied par fiziskā darba smago pusi un tā tālāk, bet veids, kā viņš to dara, ir tik truls, ka vienkārši šausmas. Apskaties uz zemāk redzamo ieraksta vāciņu un saki man, ka viņs nejokojas, bet patiešām no sirds apdzied nabaga mazo strādnieciņu:
Cash
2008-08-29
4.0
comments powered by Disqus