The Cosmos Rocks
Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.
Atruna: jautājums, vai šī grupa patiešām ir "Queen", ir ļoti principiāls un grūti atbildams. Ir grupas, kuras savu būtiskāko dalībnieku zaudēšanu pārdzīvo veiksmīgi un nezaudē ne grasi no grupas identitātes, kaut vai Allman Brothers Band pēc Dveida Almana nāves. Ir grupas, kuras pēc ilgāka pārtraukuma atjaunojas ar pilnīgi kreisu sastāvu un kuras līdz ar to neviens tā īsti neuzskata par oriģinālo grupu turpinājumu, piem., "Yardbirds" vai "New York Dolls", kas savus "atgriešanās" ierakstus izdeva pirms salīdzinoši nedaudziem gadiem. Un ir grupa, kuras divi dalībnieki gadiem ilgi sistemātiski dara visu savos spēkos esošo, lai pārliecinātu pasauli, ka tiem mūzikas kritiķiem, kas septiņdesmitajos gados šo grupu nolika kā komerciāli apsēstus blēžus, slavas kārus atdarinātājus un citādi ne pārāk godājamus ļaudis, bija pilnīga taisnība.
Es pat nezinu, kas būtu ļaunāk - ka Mejs un Teilors neapjēdz, ko viņi dara, vai apjēdz. Ticamākais variants šķiet, ka Mejs lieliski saprot, ka viņš ir prostitūta, bet Teilors - nē (ne velti Teilora ieraksti bez "Queen" nekad nav iztikuši bez maksimāli trivializētas un idiotizētas pasaules politiskās ainas atainošanas). Kā lai arī nebūtu, šodien klajā ir nācis pirmais "Queen" albums bez Merkūrija (un bez Džona Dīkona, ko gan piemin daudz retāk), un jautājums patiesībā ir viens - vai tas ir tik slikts kā varēja gaidīt?
Jaunā albuma pirmais singls "Say it`s not true" lika sagatavoties gandrīz vai vissliktākajam. Iedomājies "Is this the world we created" (nepavisam ne izcila Queen dziesma), tikai padarīta mazāk melodiska, vēl mazāk sirsnīga un vēl mazāk ticama. Kārtējais salkanais gabals no kategorijas "mēs esam labie mūziķi, kas domā par Āfrikas bērniem". Publisks fui! Un tagad līdz ar albumu iznācis arī otrais singls - "C-lebrity". Līdzās citām netīkamām tendencēm šeit iesaistīti "viltoti" aplausi, taču pati dziesmas ideja ir tik stulba, ka es tiešām būtu gaidījis, ka Mejam jau nu noteikti vajadzētu saskatīt šīs situācijas ironiju. Jā, es piekrītu, ka mūsdienu TV (un tamldzīgā) pseidokultūra rada dažādas tizla veida "zvaigznes" pateicoties kretīniskiem realitātes šovu un talantu šovu stila raidījumiem, un ka slavu bieži var iegūt par vislielākā mēroga tizlumu, BET ne jau "Queen" būs tie, kam vajadzētu runāt šādām tēmām. Pepsi reklāmu atceraties, Meja kungs? Sadarbību ar 5IVE? Ar Robiju Viljamsu? Mūziklu "We will rock you"? Savu dziesmu pārdošanu vissliktākajām filmām un bezgaumīgākajām reklāmām? Un Jūs šeit runāsiet par kaitinošo popkultūru? Jau Jūsu grupas agrīnākajos laikos Jūs daudzi pasludināja par parodiju par Led Zeppelin, bet sakiet vai nē, bet Džimijs Peidžs "Kashmir: The Musicle" vēl nav publiskojis.
Un kas pie joda ir Pols Rodžerss? Jā, es zinu, kas ir "Free" un kas - "Bad Company" (lai arī pēdējo reti kas uzskata par izcilu grupu), bet ko viņš dara Queen vokālista statusā? Vai viņš jebkad ir aizrāvies ar vodeviļai tuvajām mūzikas formām? Vai viņš spēj dziedāt augstās partijas? Vai viņā ir kaut kas no tā pakistāniešu (indiešu? who cares?) izcelsmes homoseksuālā narkomāna, kas grupā dziedāja iepriekš, šarma? Ar Džastinu Hokinsu no "The Darkness" varētu izveidot jaunu Queen inkarnāciju, ar Miku - varētu, bet ar Polu Rodžersu nekas cits kā Bad Company Mark II nesanāk.
Esmu patlaban jauno ierakstu noklausījies trīs reizes, un kas mani pārsteidz visvairāk, ir tas, cik maz tas viss izklausās pēc "Queen". Es nebūtu to iepriekš domājis, bet man patiešām pietrūkst Dīkona. Mejs un Teilors, kas šeit pārmaiņus uzņemas basista funkcijas, šajā ampluā vispār nav jūtami, bet cik gan daudz klasisku "Queen" dziesmu balstījās tieši uz Dīkona... Un dziesmu struktūras nepavisam nav "karalieniskas", bet gan tādas... jebkurai trešās šķiras septiņdesmito/astoņdesmito gadu grupai raksturīgas. "Queen" šarma neatņemama komponente agrākos laikos bija Meja un Teilora roķīgās puses cīņā ar Merkūrija balagāniski teatrālo pusi un Dīkona mīlestību pret funk mūziku. Bet šeit diviem rokeriem ir pievienojies vēl trešais rokeris, līdz ar to lielu šī ieraksta daļu es nemaz nejūtu, ka tā grupa, ko es klausos, varētu būt "Queen". Atsevišķi ģitārsolo fragmenti ir diezgan tipiski Mejam, un tas ir salīdzinoši ok (lai arī tie lielā mērā atkārto to, ko viņš iepriekš ir "teicis" skaidrāk) un daži roķīgākie gabali ir vismaz nedaudz līdzīgi sliktākajiem no īstā Queen rokgabaliem - tādiem kā "Headlong", labākais solo gabals (ja kas) ir dzirdams iekš "Small". Taču, ja es gribētu klausīties autentisku septiņdesmito gadu cock rock, tad es labprātāk uzliktu kaut to pašu "Free" un nevis 2008.gada variāciju par šo tēmu Queen un Rodžersa izpildījumā.
Atšķirību starp Merkūrija Queen un Rodžersa Queen droši vien vislabāk izsaka "The Show Must Go On" salīdzinājums ar "Still Burnin`" - abas divas ir dziesmas par to, ka rokenrolam un Queen stāstam ir jāturpinās, bet kamēr pirmā ir grandioza, muzikāli piesātināta, otrā izklausās pēc tāda otrās šķiras gabala no jaunākā "Deep Purple" divdesmit ceturtā sastāva ieraksta, turklāt vēl īpaši stulbiem faniem tajā pielikts klāt ritms no "We will rock you". Nobeigumā nevar nepievērst uzmanību arī vienai rūdītai Queen problēmai jau kopš agrākiem laikiem - dziesmu tekstiem. Ja agrāk tajos netrūka muļķību (un banalitātes), tad ar "The Cosmos Rocks" tiek sasniegts kaut kas pilnīgi fenomenāls. Atkal piesaucot Merkūriju, viņš savā pēdējā "Queen" albumā dziedāja "I`m one card short of a full deck, not quite a shilling" un nebija šaubu, ka ciešot nemitīgas sāpes un lēnām mirstot viņš patiešām bija kļuvis slightly mad, tad Rodžerss tagad dzied "Once I Loved a butterfly, don`t wonder how - don`t ask me why" un zinot to, kāds cock-rokeris viņš ir, šaubu par to, ka viņam ir izdevies reiz stāties dzimumsakaros ar tauriņu, man vismaz nav. Kā teikt, ja Hetfīlds no Metalikas dziedāja: "I fucked a sheep, I fucked a got - So what?", tad kāpēc lai Rodžerss neizdrāstu tauriņu. Vienīgi jājautā - un kas par to? Nemaz nerunāsim par "lielisko" dziesmu "Warboys", kuras pamatdoma (šķiet) ir tāda, ka karu galvenie vaininieki ir - zaldāti. Jā, tieši zaldāti. Nice one, Mr May.
To visu uzrakstījis, es patiesībā neapgalvoju, ka šis ieraksts ir tik katastrofāl slikts, kā šis apraksts liecina. Faktiski tas ir tīri viduvējs, un ja tas būtu izdots zem nosaukuma "Brian May band" tam nebūtu varbūt pat ne vainas un varbūt es pat izteiktu prieku, ka vecais vīrs vēl turpina periodiski uzrakstīt kādu dziesmu. Bet šeit problēma ir tajā, ka "The Cosmos Rocks" ir ne vairāk Queen ieraksts kā Daugavpils futbola klubs "Daugava" - Gunāra Ulmaņa, Georgija Smirnova un Vadima Ulberga tradīciju mantiniece. Rīgas "Dinamo" šoreiz nepiesaukšu - tas patlaban vismaz teorētiski vēl saglabā iespējas kādreiz KĻŪT par jaunu tradīciju veidotāju. Bet "Queen + Paul Rodgers" par klasiku nekļūs, te nu es esmu gatavs saderēt uz vairāk kā saviem diviem santīmiem.
Atruna: jautājums, vai šī grupa patiešām ir "Queen", ir ļoti principiāls un grūti atbildams. Ir grupas, kuras savu būtiskāko dalībnieku zaudēšanu pārdzīvo veiksmīgi un nezaudē ne grasi no grupas identitātes, kaut vai Allman Brothers Band pēc Dveida Almana nāves. Ir grupas, kuras pēc ilgāka pārtraukuma atjaunojas ar pilnīgi kreisu sastāvu un kuras līdz ar to neviens tā īsti neuzskata par oriģinālo grupu turpinājumu, piem., "Yardbirds" vai "New York Dolls", kas savus "atgriešanās" ierakstus izdeva pirms salīdzinoši nedaudziem gadiem. Un ir grupa, kuras divi dalībnieki gadiem ilgi sistemātiski dara visu savos spēkos esošo, lai pārliecinātu pasauli, ka tiem mūzikas kritiķiem, kas septiņdesmitajos gados šo grupu nolika kā komerciāli apsēstus blēžus, slavas kārus atdarinātājus un citādi ne pārāk godājamus ļaudis, bija pilnīga taisnība.
Es pat nezinu, kas būtu ļaunāk - ka Mejs un Teilors neapjēdz, ko viņi dara, vai apjēdz. Ticamākais variants šķiet, ka Mejs lieliski saprot, ka viņš ir prostitūta, bet Teilors - nē (ne velti Teilora ieraksti bez "Queen" nekad nav iztikuši bez maksimāli trivializētas un idiotizētas pasaules politiskās ainas atainošanas). Kā lai arī nebūtu, šodien klajā ir nācis pirmais "Queen" albums bez Merkūrija (un bez Džona Dīkona, ko gan piemin daudz retāk), un jautājums patiesībā ir viens - vai tas ir tik slikts kā varēja gaidīt?
Jaunā albuma pirmais singls "Say it`s not true" lika sagatavoties gandrīz vai vissliktākajam. Iedomājies "Is this the world we created" (nepavisam ne izcila Queen dziesma), tikai padarīta mazāk melodiska, vēl mazāk sirsnīga un vēl mazāk ticama. Kārtējais salkanais gabals no kategorijas "mēs esam labie mūziķi, kas domā par Āfrikas bērniem". Publisks fui! Un tagad līdz ar albumu iznācis arī otrais singls - "C-lebrity". Līdzās citām netīkamām tendencēm šeit iesaistīti "viltoti" aplausi, taču pati dziesmas ideja ir tik stulba, ka es tiešām būtu gaidījis, ka Mejam jau nu noteikti vajadzētu saskatīt šīs situācijas ironiju. Jā, es piekrītu, ka mūsdienu TV (un tamldzīgā) pseidokultūra rada dažādas tizla veida "zvaigznes" pateicoties kretīniskiem realitātes šovu un talantu šovu stila raidījumiem, un ka slavu bieži var iegūt par vislielākā mēroga tizlumu, BET ne jau "Queen" būs tie, kam vajadzētu runāt šādām tēmām. Pepsi reklāmu atceraties, Meja kungs? Sadarbību ar 5IVE? Ar Robiju Viljamsu? Mūziklu "We will rock you"? Savu dziesmu pārdošanu vissliktākajām filmām un bezgaumīgākajām reklāmām? Un Jūs šeit runāsiet par kaitinošo popkultūru? Jau Jūsu grupas agrīnākajos laikos Jūs daudzi pasludināja par parodiju par Led Zeppelin, bet sakiet vai nē, bet Džimijs Peidžs "Kashmir: The Musicle" vēl nav publiskojis.
Un kas pie joda ir Pols Rodžerss? Jā, es zinu, kas ir "Free" un kas - "Bad Company" (lai arī pēdējo reti kas uzskata par izcilu grupu), bet ko viņš dara Queen vokālista statusā? Vai viņš jebkad ir aizrāvies ar vodeviļai tuvajām mūzikas formām? Vai viņš spēj dziedāt augstās partijas? Vai viņā ir kaut kas no tā pakistāniešu (indiešu? who cares?) izcelsmes homoseksuālā narkomāna, kas grupā dziedāja iepriekš, šarma? Ar Džastinu Hokinsu no "The Darkness" varētu izveidot jaunu Queen inkarnāciju, ar Miku - varētu, bet ar Polu Rodžersu nekas cits kā Bad Company Mark II nesanāk.
Esmu patlaban jauno ierakstu noklausījies trīs reizes, un kas mani pārsteidz visvairāk, ir tas, cik maz tas viss izklausās pēc "Queen". Es nebūtu to iepriekš domājis, bet man patiešām pietrūkst Dīkona. Mejs un Teilors, kas šeit pārmaiņus uzņemas basista funkcijas, šajā ampluā vispār nav jūtami, bet cik gan daudz klasisku "Queen" dziesmu balstījās tieši uz Dīkona... Un dziesmu struktūras nepavisam nav "karalieniskas", bet gan tādas... jebkurai trešās šķiras septiņdesmito/astoņdesmito gadu grupai raksturīgas. "Queen" šarma neatņemama komponente agrākos laikos bija Meja un Teilora roķīgās puses cīņā ar Merkūrija balagāniski teatrālo pusi un Dīkona mīlestību pret funk mūziku. Bet šeit diviem rokeriem ir pievienojies vēl trešais rokeris, līdz ar to lielu šī ieraksta daļu es nemaz nejūtu, ka tā grupa, ko es klausos, varētu būt "Queen". Atsevišķi ģitārsolo fragmenti ir diezgan tipiski Mejam, un tas ir salīdzinoši ok (lai arī tie lielā mērā atkārto to, ko viņš iepriekš ir "teicis" skaidrāk) un daži roķīgākie gabali ir vismaz nedaudz līdzīgi sliktākajiem no īstā Queen rokgabaliem - tādiem kā "Headlong", labākais solo gabals (ja kas) ir dzirdams iekš "Small". Taču, ja es gribētu klausīties autentisku septiņdesmito gadu cock rock, tad es labprātāk uzliktu kaut to pašu "Free" un nevis 2008.gada variāciju par šo tēmu Queen un Rodžersa izpildījumā.
Atšķirību starp Merkūrija Queen un Rodžersa Queen droši vien vislabāk izsaka "The Show Must Go On" salīdzinājums ar "Still Burnin`" - abas divas ir dziesmas par to, ka rokenrolam un Queen stāstam ir jāturpinās, bet kamēr pirmā ir grandioza, muzikāli piesātināta, otrā izklausās pēc tāda otrās šķiras gabala no jaunākā "Deep Purple" divdesmit ceturtā sastāva ieraksta, turklāt vēl īpaši stulbiem faniem tajā pielikts klāt ritms no "We will rock you". Nobeigumā nevar nepievērst uzmanību arī vienai rūdītai Queen problēmai jau kopš agrākiem laikiem - dziesmu tekstiem. Ja agrāk tajos netrūka muļķību (un banalitātes), tad ar "The Cosmos Rocks" tiek sasniegts kaut kas pilnīgi fenomenāls. Atkal piesaucot Merkūriju, viņš savā pēdējā "Queen" albumā dziedāja "I`m one card short of a full deck, not quite a shilling" un nebija šaubu, ka ciešot nemitīgas sāpes un lēnām mirstot viņš patiešām bija kļuvis slightly mad, tad Rodžerss tagad dzied "Once I Loved a butterfly, don`t wonder how - don`t ask me why" un zinot to, kāds cock-rokeris viņš ir, šaubu par to, ka viņam ir izdevies reiz stāties dzimumsakaros ar tauriņu, man vismaz nav. Kā teikt, ja Hetfīlds no Metalikas dziedāja: "I fucked a sheep, I fucked a got - So what?", tad kāpēc lai Rodžerss neizdrāstu tauriņu. Vienīgi jājautā - un kas par to? Nemaz nerunāsim par "lielisko" dziesmu "Warboys", kuras pamatdoma (šķiet) ir tāda, ka karu galvenie vaininieki ir - zaldāti. Jā, tieši zaldāti. Nice one, Mr May.
To visu uzrakstījis, es patiesībā neapgalvoju, ka šis ieraksts ir tik katastrofāl slikts, kā šis apraksts liecina. Faktiski tas ir tīri viduvējs, un ja tas būtu izdots zem nosaukuma "Brian May band" tam nebūtu varbūt pat ne vainas un varbūt es pat izteiktu prieku, ka vecais vīrs vēl turpina periodiski uzrakstīt kādu dziesmu. Bet šeit problēma ir tajā, ka "The Cosmos Rocks" ir ne vairāk Queen ieraksts kā Daugavpils futbola klubs "Daugava" - Gunāra Ulmaņa, Georgija Smirnova un Vadima Ulberga tradīciju mantiniece. Rīgas "Dinamo" šoreiz nepiesaukšu - tas patlaban vismaz teorētiski vēl saglabā iespējas kādreiz KĻŪT par jaunu tradīciju veidotāju. Bet "Queen + Paul Rodgers" par klasiku nekļūs, te nu es esmu gatavs saderēt uz vairāk kā saviem diviem santīmiem.
2008-09-15
comments powered by Disqus