Kazhes pierakstu burtnīca

Tajos laikos, kad sevi uzskatīju par "Queen" fanu, mana interese par grupu diezgan izteikti apgāja ar lielu līkumu tās pirmos ierakstus. Un var jau saprast, kālab tas tā bija. Kur šajos albumos būtu lielie hiti, dziesmas, kuras katrs cilvēks, kam rokmūzika ir pilnīgi sveša, tāpat zina no galvas? Kur šeit ir ekstravagantākās grupas iezīmes? Kur šeit ir tik ļoti tipiskie Meja solo gabali, kurus tu nesajauksi ne ar ko pasaulē? Sādu detalu te patiešām ir visai maz, bet vienlaikus šeit ir daudz kā tāda, ko ir grūti atrast vēlākos šīs grupas ierakstos. Ā, viena kopīga lieta ir gan - dziesmu teksti Queen ir bijuši banāli jau kopš laika gala, un Rodžers Teilors jau kopš pirmajiem grupas albumiem ir bijis atbildīgs par visapšaubāmākā satura dziesmām.

Šķiet, ka zināmas ambīcijas līdzināties Led Zeppelin manai tīņu gadu iecienītākajai grupai tomēr bija. Ne velti arī viņi turpināja Led Zep tradīciju albumu nosaukumos aprobežoties ar numuriem. Tiesa, tālāk par 2 Queen tomēr neaizgāja, jo... laikam jau tas tomēr nebija pietiekami glamūrīgi - saukt albumus ar plikiem cipariem.

Interesanti, ka jo vairāk mani pēdējos gados sākuši garlaikot tie Queen albūmi, par kuriem iepriekš sajūsminājos, jo labāki sākuši šķist sākotnēji mazāk ovācijas izraisošie ieraksti. Kā piemēram šis.

For quite a long while Queen was my most favourite band and I couldn`t even imagine that one day I could say that this band recorded a lot of crappy songs. Sure, Queen were quite good at selecting singles from their albums (apart from maybe "Body language" and "The invisible man") but, man, do their albums contain a lot of filler which sometimes is boring and sometimes is even worse than that. This album surely is considered their peak by most rock critics and it probable was it as well. But even on here some problems can be found. Out of the 12 tracks only "Death on two legs", "You`re my best friend" and "Bohemian rhapsody" are totally amazing. Of course, this album doesn`t have any stinkers as well, for otherwise it would be hardly a great album, don`t you think. But the "Prophet`s song" is terribly long and not particulary interesting. If you could skip tracks on an MC I`d probably skip this one even way back in 1990s when I still was a huge fan of this band.

Nav šaubu, ka šī ieraksta pamata funkcija bija nokāst papildu naudu no faniem, kuri bija sajūsmā par "A Night at the Opera". Diez vai citādi nākamajam grupas albumam būtu tik līdzīgs iepriekšējam vizuālais noformējums, nosaukums un saturs? Patiesību sakot, saturs šim ierakstam ir pat vairāk vakaram operā raksturīgs, nekā dienai sacīkstēs. Vismaz es ļoti šaubos, ka tādas dziesmas kā "The Millionaire Waltz" vai "Good Old-Fashioned Lover Boy" kāds atskaņotu sporta pasākumos. Kamēr iepriekšējā albumā vismaz bija "I`m in love with my car".

Savulaik man šķita, ka šis "Queen" albums ir kaut cik jēdzīgs tikai tāpēc ka tajā atrodami divi skaļākie šīs grupas hiti - "We will rock you" un "We are the champions". Protams, arī tagad es nenoliedzu, ka abas šīs dziesmas ir vienkārši biedējoši populāras. Stadionu roka ietvaros šīs ir droši vien divas pasaulē populārākās dziesmas. Kamēr bez "Champions" joprojām grūti iedomāties jebkāda sporta pasākuma noslēgumu, "We will rock you" ir neizbēgama sastāvdaļa jebkādā sportiskā notikumā, kur skaļruņos skan uzmundrinoša mūzika. Un joprojām pirmstīņu vecuma bērni Latvijā bieži dzirdami skandējam "Vī vel - Vī vel fak jū!"

How I love the beautiful days when I was young, the grass was green and Queen was keen to crash your spleen but there was no Ween and it was so mean for you to be seen by your school`s dean after you`d been doing something teen. So, I`m not a great poet but I once participated in a competition at poetry.com and my poem was selected for a book of crappy poems by people willing to pay for their poems being published among other pieces of crap that everyone could have written.

Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".

Parasti es kādu ierakstu klausos visas dienas garumā, pirms izsaku par to savu spriedumu. Izņēmumi iespējami tikai ierakstiem, kuri ir īpaši neklausāmi vai ierakstiem, kurus zinu no galvas (piemēram, tas varētu attiekties uz populārākajiem bītlu, Pink Floyd un arī Queen albūmiem). "Flash Gordon" nav nedz fenomenāli neklausāms, nedz simtiem reižu klausīts (protams, ka man tas mājās bija arī Centrāltirgū iegādātā kasetē, bet tas nenozīmē, ka esmu to jebkad regulāri klausījies).

Nu, ko - līdz ar Hot Space es pieskaros vēl vienam par mēslu izslavētam Queen albūmam no 80-tajiem, un ne jau bez pamata šis ieraksts izpelnījies daudzviet visnotaļ negatīvas atsauksmes. Kā nekā tajā ir vesela virkne pretīgu dejošanai paredzētu kompozīciju, kuras piedāvā tik maz pozitīvu emociju, ka mazāk piedāvāt ir grūti. Pirmās piecas dziesmas (jeb oriģinālā - plates pirmā puse) vispār pretendē uz Queen viszemāko punktu grupas pastāvēšanas vēsturē (neskaitot sadarību ar Robiju Viljamsu, Five un Britniju). "Staying Power", "Dancer", "Back Chat", "Body Language", "Action this Day" - jau nosaukumi paši par sevi liek apjaust, ar ko mums te ir darīšana. Visas šīs dziesmas caurstrāvo bungu mašīnas un tās patiešām ir tuvākas Maiklam Džeksonam, nekā klasiskajai Queen skaņai. Otrā diska puse ir ievērojami labāka - "Live is Real" (veltījums Lenonam) ir emocionāla balāde (kurai gan šķiet ir totāli bezjēdzīgs teksts), "Put out the Fire" ir kārtīgs rokeris, varbūt ne tik labs, kā man tas šķita pirms gadiem 5-6, bet tāpat vismaz galvastiesu pārāks par visādiem "Staying Power". "Calling All Girls" man ne visai patīk, it īpaši tajā iepītie sintiķi, bet atkal jau - tikai salīdzinājumā ar "Action this day" var novērtēt tā kvalitāti. "Las Palabras De Amor" ir skaista balāde, ko gan arī mazliet sabojā sintezatoru skaņas, taču tikai mazliet. "Cool Cat" ir vēl viens groove gabals, bez kura es labprātāk būtu izticis. Nu, un noslēgumā nāk "Under Pressure", kas varbūt ir tūkstošiem reižu atklausīta, tomēr ļoti kvalitatīva kompozīcija. Kopumā - dažas albūma dziesmas varētu ierakstīt kādā labāko Queen kompozīciju izlasē, bet visas pārējās drošāk būtu aprakt dziļi un nekad neuzmeklēt.

Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.

Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.

Jau otro dienu no vietas es klausos draņķīgu "Queen" mūziku. Nezinu, kāpēc tā, bet man ir sagribējies klausīties kaut ko nebaudāmu un nekvalitatīvu un "The Miracle" ir viens no tipiskākajiem šādas mūzikas paraugiem un salīdzinoši pat "A kind of magic" bija vairāk veiksmīgu dziesmu, nekā šajā ripulī. Jau pats sākums neliecina neko labu - disku ievadošais "Party" ir mēsls bez liekiem komentāriem un tas tikpat bezkomentariāli pāraug nākamajā miskastē - kompozīcijā "Khashoggi`s ship". Patiesībā es nesaprotu, kā tāda finansiālos jautājumos tik jūtīga grupa kā Queen uzdrīkstējās savam albūmam sākumā ielikt šādas vairāk nekā neizteiksmīgas dziesmas. Kad sākas "A miracle", gribas bezmaz vai līksmot. Lai gan tas, ko Merkūrijs un kompānija uzskata par brīnumu, protams, ir patētiski smieklīgs un nožēlojams, taču es nekad (vismaz pēdējā laikā) neesmu uzskatījis viņus par augstākās šķiras dzejniekiem, vismaz mūzikas ziņā šī dziesma ir salīdzinoši jauka, lai gan melodija tai ir tāda - nu mazliet no seriāla kaut kāda izvilkta. "I want it all" gan ir īsta manta - smagas ģitāras ievadā, foršs melodisks pants un himnisks piedziedājums, varbūt es labprātāk klausītos "Hammer to fall" un nevis šo gabalu, bet arī "I want it all" nav ne vainas, turklāt šajā dziesmā Fredijs izklausās pēc riktīga veča un nepīkst kā maza sieviete. Toties "The invisible man" ir kārtējais sūds - kaut kādas uz sintezatora ģenerētas bungas, un viss tik ļoti kliedz, ka tā ir 80. gadu dziesma, ka to ir grūti klausīties kā nopietnu mūziku. "Breakthru" man kādreiz bija viena no mīļākajām Queen dziesmām un arī tagad man patīk visai labi - ar savu čuga-čuga ritmiņu un vieglā ātruma izjūtu tā ir iepriecinošs brīdis šajā atonālajā albūmā. Toties viss, kas tai seko, ir kā teikt - absolute nadir of everything. "Rain must fall" ir 80-to sintezatora rifiņš, kaut kāda Culture club mūzikas noskaņa un vispār - piece of shit. Vēl viens albūma singls - "Scandal" - par to labāk neteikt neko. "My baby does me" - varbūt, ja to izpildītu kāds Džons Lenons, atsakoties no visas modernās skaņas, un ieliktu tur savu sirdi un dvēseli, tā būtu normāla dziesma pat par spīti tam, ka tai nav nekādas jēdzīgas melodijas, bet Queen izpildījumā tas ir tikai vēl viens apliecinājums albūma "The miracle" dzīvotnespējai. Tad vēl tur ir "Was it all worth it" - kaut kāda power balāde, kura varbūt nebūtu slikta, ja tā būtu vismaz nedaudz atmiņā paliekošāka. Vispār beigas diskam ir tikpat sliktas kā sākums - "Hang on in there" kā "Was it all worth it" pārinieks lieliski balansē ar tā dīvainā nosaukuma kuģa un "Party" savienību. Diska versija ir vēl papildināta ar diviem bonusiem - "Hijack my heart", kas manā versijā izklausās pēc tualetes mūzikas, kuru dzied Rodžers Teilors, un retro stila "Stealin`", kas ir vispār forša dziesma, bet pārāk retroīga.

Bija laiks, kad es "Innuendo" uzskatīju ja ne par labāko "Queen" albūmu, tad par otro labāko - pēc "A night at the opera" gan. No vienas puses, jauki ir ar šādu nostaļģiju atcerēties laikus, kad man istabā uz sienas dažādās vietās bija lieliem burtiem rakstīts šīs grupas nosaukums, pie sienas vairāki Merkūrija plakāti, bet audiokasetniekā regulāri skanēja gan legālas, gan pirātiskas, gan pašrakstītas Queen kasetes. Protams, ne vārda neieminēšos par to, ka šajos skolas gados es biju diezgan nožēlojams pusaudzis ar personības problēmām, raudulīgs ņuņņa utt. Vai pie tā Merkūrijs un ko varētu būt vainīgi - nezinu.

Rakstot par gandrīz katru "Queen" albūmu, mani nepamet doma - jā, par šo albūmu manas domas ir kritiskas, bet kopumā es esmu tās fans. Protams, ka tā nav patiesība - nevaru es būt Queen fans tikai tāpēc ka kādi 3-4 viņu albūmi man patiešām ļoti patīk. Es esmu bijušais Queen fans, tas būtu teikts daudz precīzāk.

Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.

Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").