Electric Ladyland

Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.

"Electric Ladyland" ir tipiskais ieraksts, kurš var radīt pretrunīgus viedokļus. Proti, kā tas ir ar gandrīz visiem dubultalbumiem, to tradicionāli uzskata vai nu par labāko konkrētā mūziķa veikumu (jo tur ir lielākais daudzums labu dziesmu) vai par tādu, ka labāk būtu bijis no tā labākajām dziesmām izveidot standarta garuma ierakstu. Kāds ir mans viedoklis, to es pagaidām nemaz nezinu.

Kādas šī ieraksta dziesmas tu varētu zināt? Pirmkārt, protams, "All along the watchtower", proti, Boba Dilana dziesmas kavers, kas kļuva ne mazāk leģendārs par pašu oriģinālu, vienlaikus tā kļuva par vienīgo Džimija Top 40 hitu štatos (ak Dievs, cik turienes ierakstus pērkošā publika bija un ir aptaurēta), un pat ja tev nesimpatizē Dilans, es nespēju iedomāties, kā tev šī dziesma varētu nepatikt Hendriksa izpildījumā.

Tālāk mēs pārejam pie "Voodoo Child (Slight Return)" - fenomenāli spēcīgs rokeris, viena no Džimija spēcīgākajām paša sacerētajām kompozīcijām. Ja dziesmas "garā" versija, proti "Voodoo Chile" ir tāda, ka tā var kādam patikt un kādam var nepatikt, tad ar "Slight Return" šaubu nav - tā ir tik laba, ka mana trūcīgā leksika par to neko daudz nespēj pat pateikt.

Vēl viens singls, kuram es pat esmu redzējis video klipu iekš VH1, ir "Crosstown Traffic" - divarpus minūtes kompakta dziesma ar diezgan popsīgu struktūru un atkal jau viena no man tuvākajām Hendriksa kompozīcijām.

Pirmais ieraksta singls "Burning of the Midnight Lamp" izceļas ar savu ievadu, bet tālāk nekur īpaši interesanti neattīstās.

No mazāk zināmajām kompozīcijām labākās ir "1983... (A Merman I Should Turn to Be)" (satriecošs dziesmas nosaukums, ne?), "Let the Good Times Roll" kavers un "Have You Ever Been (to Electric Ladyland)", kurā Hendrikss izklausās pēc tāda kā Stīvija Vondera vai Mārvina Geja. Ā, un daļēji lieliska ir "Rainy Day" svīta, kura gan nav sevišķi viendabīga savā kvalitātē.

Es laikam gan neapgalvošu, ka šis būtu Hendriksa labākais ieraksts, šāds gods tomēr pienāktos viņa debijas veikumam, bet, pie joda, tas ir Hendrikss! Ja tev šī ieraksta nav vai arī ja tu to neesi dzirdējis, tu neesi īsti saucams par rokmūzikas cienītāju! Viena lieta ir, ja neesi noklausījies visus dučus pēc viņa nāves iznākušo kompilāciju, bet pilnīgi cita - ja neesi bijis elektrisko sieviešu zemē.
2008-09-16
8.0
comments powered by Disqus