Six Degrees of Inner Turbulence
Ar "Sešiem iekšējā nemiera līmeņiem" Dream Theater iesoļoja trešajā gadu tūkstotī, pierādot, ka viņi joprojām ir viena no spēcīgākajām progresīvā metāla "komandām". Šajā ierakstā Petručī, Labrī un kompānija apskata dažādas problēmas, kas cilvēka dzīvē mēdz to novest no pareizā ceļa (bet es laikam šoreiz pārmaiņas pēc sevišķi neiedziļināšos šīs grupas tekstos, jo nosaukt DT poētiku par sevišķi dziļu vai veiksmīgu, parasti ir pagrūti, un ir jābūt tiešām naivam tīnim, lai no viņiem gaidītu kaut ko baigi dziļo. Cita lieta, ka Petruči pirksti ir kā zibeņi un Portnojs bungas dauza tā, it kā viņam dzītos pakaļ vesela persiešu armija, bet dzejdari un filozofi šie veči noteikti nav.
Kas attiecas uz šo konkrēto ierakstu, tas faktiski diezgan minimāli atšķiras no tā, ko grupa darīja visus iepriekšējos gadus, ok, varbūt tas ir nedaudz smagāks nekā tas pats "Metropolis", bet citādi - ļoti tipisks Dream Theater. Pirmā ieraksta puse ir ievērojami smagāka par otro, kura vairāk ir liriska, bet patiesībā šis ieraksts ir viens no tiem, ko labāk ir klausīties pilnā garumā, īpaši nedomājot par dziesmu pārejām un to, kas ir labāka kompozīcija, kas sliktāka, jo muzikāli šis ir diezgan tipisks konceptalbums, kurā nevar kaut ko izcelt, kaut ko nopelt. Kopumā ieraksts ir gana klausāms, varbūt ne gluži atbilstošs manai tagadējai gaumei un ja man vajadzētu izvēlēties vienu DT ierakstu, ko es ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas (ja, protams, man OBLIGĀTI vajadzētu izvēlēties kaut ko no viņu kolekcijas), tad tas nebūtu šis albums - Metropole bija muzikāli spēcīgāka. Saturiski - tas jau cits jautājums, iespējams, ka saturiski viņiem neviens albums nav diez ko izcils.
Kas attiecas uz šo konkrēto ierakstu, tas faktiski diezgan minimāli atšķiras no tā, ko grupa darīja visus iepriekšējos gadus, ok, varbūt tas ir nedaudz smagāks nekā tas pats "Metropolis", bet citādi - ļoti tipisks Dream Theater. Pirmā ieraksta puse ir ievērojami smagāka par otro, kura vairāk ir liriska, bet patiesībā šis ieraksts ir viens no tiem, ko labāk ir klausīties pilnā garumā, īpaši nedomājot par dziesmu pārejām un to, kas ir labāka kompozīcija, kas sliktāka, jo muzikāli šis ir diezgan tipisks konceptalbums, kurā nevar kaut ko izcelt, kaut ko nopelt. Kopumā ieraksts ir gana klausāms, varbūt ne gluži atbilstošs manai tagadējai gaumei un ja man vajadzētu izvēlēties vienu DT ierakstu, ko es ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas (ja, protams, man OBLIGĀTI vajadzētu izvēlēties kaut ko no viņu kolekcijas), tad tas nebūtu šis albums - Metropole bija muzikāli spēcīgāka. Saturiski - tas jau cits jautājums, iespējams, ka saturiski viņiem neviens albums nav diez ko izcils.
2008-09-18
comments powered by Disqus