The Gilded Palace of Sin

"Lidojošie burito brāļi" ir viena no ievērojamākajām kantrī roka grupām un viņu debijas albums ir droši vien ievērojamākais šī žanra ieraksts (vismaz ievērojamākais šī žanra sešdesmito gadu ieraksts gandrīz noteikti, ja nu vienīgi Byrds "Sweetheart of the Rodeo" var ar to konkurēt, turklāt abi burito brāļu līderi iepriekš spēlēja arī "Putnos"). Jā, kā jau minēts, šis ir kantrī-roks savā labākajā izpausmē, vairāk te, protams, jūtams kantrī un mazāk - roks, bet pat tādam pret kantrī stipri vienaldzīgam cilvēkam kā man šajā gadījumā nebūtu par ko žēloties. Šī mūzika ir viegla un draudzīga, Pārsons un Hilmens ir sagādājuši gan lipīgas melodijas, gan patīkami tās aranžējuši, gan vokāli šajā ierakstā ir ļoti simpātiski. Ja kas - esmu gandrīz pārliecināts, ka "My Uncle" ar savu tekstu savulaik izpildīja arī Čikāgas piecīši, nevaru tik atcerēties, kā viņi šo dziesmu bija nosaukuši.

Kopumā šis ieraksts, protams, ir skaists - te ir gan spēcīgas balādes, tādas kā "Dark end of the Street", "Hot Burrito #1" un "Hot Burrito #2", gan dzīvīgāki gabali. Bet vienlaikus, ja godīgi, manai gaumei tajā tomēr ir mazliet par daudz kantrī un mazliet par maz roka, un ieraksta garākā noslēdzošā kompozīcija "Hippie Boy" neatkarīgi no tās varbūt diezgan interesantā satura, muzikāli ir tipisks "talking" gabals, kuru klausīties nav sevišķi aizraujoši. It kā jau viss būtu forši, it kā šis ir labs ieraksts, bet - mani šī grēku pils nespēj ieraut sevī pilnībā, es varu novērtēt, ka tā ir labi uzcelta un pat diezgan skaista, bet iekšā tajā iet man negribās, tā nav mana grēka pils un es labāk aiziešu kaut kur citur.
2008-09-22
7.0
comments powered by Disqus