The First Circle
Ar "Pirmajā lokā" es pabeidzu savu obligātās literatūras apskatu, kas attiecas uz Aleksandra Solžeņicina daiļradi. Pārmaiņas pēc esmu arī hronoloģiski gājis vairāk vai mazāk pareizi - sāku ar viņa pirmo publicēto darbu - "Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē", tad nāca "Vēža korpuss" un visubeidzot - "Pirmajā lokā".
Kas ir pirmais loks? Domāts šeit ir elles pirmais loks, jeb vieta, kur Dante "Dievišķajā komēdijā" bija izvietojis antīkās pasaules gudros vīrus, kuri nebūdami kristieši nedrīkstēja ienākt paradīzē, bet kurus pārmērīgi smagi sodīt viņš nevēlējās. Elles pirmajam lokam atbilstošā vieta padomju cietumu-lēģeru hierarhijā atbilda šaraškai - ieslodzījuma vietām, kurās bija nodrošināti relatīvi labi dzīves apstākļi un kurās tika turēti cilvēki, kas ar savu zinātnisko darbību varēja nest labumu padomju sistēmai un kurus šī pati padomju sistēma tomēr uz brīvām kājām laist negribēja. Arī pats Solžeņicins šādā šaraškā kādu laiku tika sabijis, lai arī ne gluži tādā veidā kā viņa romāna galvenais pozitīvais varonis Gļebs Ņeržins - proti, būdams vienkāršs matemātikas skolotājs viņš šaraškā nonāca pārpratuma pēc (īstas kārtības Krievijā nebija pat totalitārisma apstākļos) un kad šis pārpratums noskaidrojās, tika pārvietots atpakaļ uz lēģeriem ziemeļos. Tikām viņa galvenajam varonim šī atgriešanās ziemeļos bija drīzāk morālas dabas jautājums un pašuzupurēšanās (lai arī, protams, veltīga no praktiskā viedokļa).
Sižets šajā romānā "griežas" ap to, ka kāds PSRS ārlietu ministrijas darbinieks ir piezvanījis uz ASV vēstniecību, lai pavēstītu, ka krievi no jeņķiem grasās nozagt atombumbu. Taču jeņķi viņu nav sapratuši, bet savēji (prognozējami) telefona sarunu ir noklausījušies, un tagad šaraškas iemītniekiem (ieskaitot Ņeržinu) tiek paredzēts uzdevums veikt balss analīzi, lai noskaidrotu, kurš vēstniecības darbinieks bijis vainīgais (jo viņiem tur kā reiz notiek liels projekts saistībā ar telefonsarunu šifrēšanu un ierakstu analīzi). Un šī ir viena no situācijām, kad rodas ētiskas dabas jautājums - sadarboties ar naidīgo sistēmu vai nē.
Kas attiecas uz romāna personāžiem, te jau sāk iezīmēties Solžeņicina nosliece uz krievu patriotismu, proti, varoņi lielākoties ir krievi, antivaroņi - cittautieši. Viens no kopumā negatīvajiem varoņiem ir arī prototipēts no Solžeņicina reālās dzīves drauga Ļeva Kopeļeva, tikai šeit ieguvis tipiskāku ebreju uzvārdu Rubins. Arī citādi lielākoties ebreji un latvieši ir galvenie stukači šaraškas struktūrās (tiesa - man nav nekāda iemesla pieņemt, ka Solžeņicins šajā gadījumā būtu sabiezinājis krāsas, gluži iespējams, ka tieši tā arī bija). Anyway, kur ir šī romāna mīnuss, ir tas, ka personāži šeit salīdzinoši ar to pašu "Vēža korpusu" sāk arvien striktāk iedalīties labajos un ļaunajos un romāns pārvērsties par moralizēšanas pamatu un Solžeņicina pasaules uzskatu atspoguļojumu. Kopumā lasīt ir gan pietiekoši interesanti, taču ne vairs tik pārsteidzoši spēcīgi kā divi iepriekšējie viņa lasītie darbi.
Kas ir pirmais loks? Domāts šeit ir elles pirmais loks, jeb vieta, kur Dante "Dievišķajā komēdijā" bija izvietojis antīkās pasaules gudros vīrus, kuri nebūdami kristieši nedrīkstēja ienākt paradīzē, bet kurus pārmērīgi smagi sodīt viņš nevēlējās. Elles pirmajam lokam atbilstošā vieta padomju cietumu-lēģeru hierarhijā atbilda šaraškai - ieslodzījuma vietām, kurās bija nodrošināti relatīvi labi dzīves apstākļi un kurās tika turēti cilvēki, kas ar savu zinātnisko darbību varēja nest labumu padomju sistēmai un kurus šī pati padomju sistēma tomēr uz brīvām kājām laist negribēja. Arī pats Solžeņicins šādā šaraškā kādu laiku tika sabijis, lai arī ne gluži tādā veidā kā viņa romāna galvenais pozitīvais varonis Gļebs Ņeržins - proti, būdams vienkāršs matemātikas skolotājs viņš šaraškā nonāca pārpratuma pēc (īstas kārtības Krievijā nebija pat totalitārisma apstākļos) un kad šis pārpratums noskaidrojās, tika pārvietots atpakaļ uz lēģeriem ziemeļos. Tikām viņa galvenajam varonim šī atgriešanās ziemeļos bija drīzāk morālas dabas jautājums un pašuzupurēšanās (lai arī, protams, veltīga no praktiskā viedokļa).
Sižets šajā romānā "griežas" ap to, ka kāds PSRS ārlietu ministrijas darbinieks ir piezvanījis uz ASV vēstniecību, lai pavēstītu, ka krievi no jeņķiem grasās nozagt atombumbu. Taču jeņķi viņu nav sapratuši, bet savēji (prognozējami) telefona sarunu ir noklausījušies, un tagad šaraškas iemītniekiem (ieskaitot Ņeržinu) tiek paredzēts uzdevums veikt balss analīzi, lai noskaidrotu, kurš vēstniecības darbinieks bijis vainīgais (jo viņiem tur kā reiz notiek liels projekts saistībā ar telefonsarunu šifrēšanu un ierakstu analīzi). Un šī ir viena no situācijām, kad rodas ētiskas dabas jautājums - sadarboties ar naidīgo sistēmu vai nē.
Kas attiecas uz romāna personāžiem, te jau sāk iezīmēties Solžeņicina nosliece uz krievu patriotismu, proti, varoņi lielākoties ir krievi, antivaroņi - cittautieši. Viens no kopumā negatīvajiem varoņiem ir arī prototipēts no Solžeņicina reālās dzīves drauga Ļeva Kopeļeva, tikai šeit ieguvis tipiskāku ebreju uzvārdu Rubins. Arī citādi lielākoties ebreji un latvieši ir galvenie stukači šaraškas struktūrās (tiesa - man nav nekāda iemesla pieņemt, ka Solžeņicins šajā gadījumā būtu sabiezinājis krāsas, gluži iespējams, ka tieši tā arī bija). Anyway, kur ir šī romāna mīnuss, ir tas, ka personāži šeit salīdzinoši ar to pašu "Vēža korpusu" sāk arvien striktāk iedalīties labajos un ļaunajos un romāns pārvērsties par moralizēšanas pamatu un Solžeņicina pasaules uzskatu atspoguļojumu. Kopumā lasīt ir gan pietiekoši interesanti, taču ne vairs tik pārsteidzoši spēcīgi kā divi iepriekšējie viņa lasītie darbi.
2008-09-27
comments powered by Disqus